Spānijas mākslā jautājumi par spāņu identitāti un nacionālā tēla veidošanu sāka raisīties 19. gadsimtā. Valstij modernizējoties, saskārās divi pretēji viedokļi: ideja par plaukstošo balto Spāniju un ideja par skarbo melno Spāniju, kas sakņojās kultūras mantojuma dziļākajos slāņos. Starp šiem diviem pretmetiem 19.–20. gadsimta mijā uzplauka katalāņu modernisma glezniecība, apvienojot baltās Spānijas krāsām piesātināto gleznainību un melnās Spānijas intelektualitāti.
Spānijas ainavu glezniecības attīstību 19. gadsimtā veicināja svešzemnieku interese par šīs zemes folkloru, krāšņo dabu un arhitektūru. Šos bieži vien vienkāršotos un virspusējos attēlojumus savulaik radījuši angļu, vācu un nīderlandiešu mākslinieki, kuri apceļoja Spāniju. Tomēr tādi meistari kā Mariano Fortuni (Mariano Fortuny, 1838–1874), Martins Riko (Martín Rico y Ortega, 1833–1908) un Euhenio Lukass Velaskess (Eugenio Lucas Velázquez, 1817–1879) veidoja spēcīgu spāņu ainavu glezniecības skolu, kas pēc tam spēlēja nozīmīgu lomu kopējās kultūrtelpas attīstībā. Baltās Spānijas lieliskais tēlotājs un viens no spilgtākajiem spāņu ainavu glezniecības virtuoziem bija Hoakins Sorolja (Joaquín Sorolla, 1863–1923). Viņa lielākais sāncensis melnās Spānijas atspoguļošanā – Ignasio Suloaga (Ignacio Zuloaga, 1870–1945). Citi ietekmīgi šī virziena ideologi un glezniecības meistari bija Dario de Regojoss (Darío de Regoyos, 1857–1913) un Hosē Gutjerress Solana (José Gutiérrez Solana, 1886–1945).