Latvijas 20. gadsimta mākslā ir leģendāras izstādes, kuru patiesā nozīme novērtējama ilgākā laika perspektīvā. Viens no tādiem svarīgiem pagrieziena punktiem ir mākslinieku Valda Celma, Artura Riņķa un Anduļa Krūmiņa kopīgi veidotā skate Forma. Krāsa. Dinamika, kas tieši pirms 40 gadiem –1978./1979. gadu mijā bija iekārtota arhitektūras piemineklī Pēterbaznīcā.
Minētā izstāde bija novatoriska vairākos aspektos. Pirmkārt, ekspozīcijā redzami kinētiskās mākslas objekti, kuri tolaik tika raksturoti ar unikālā dizaina jēdzienu. Tomēr būtībā ekspozīciju jāuzskata par pirmo legālo abstraktās mākslas reprezentāciju degradējošā sociālistiskā reālisma apstākļos, turklāt ne tikai Latvijā, bet arī Padomju Savienībā. Otrkārt, kinētisko objektu daudzfunkcionalitāte liecināja par mākslas sintēzes meklējumiem, nojaucot robežas starp dažādiem mākslas veidiem. Izstāde parādīja, ka Valdis Celms, Arturs Riņķis un Andulis Krūmiņš dizaina terminu izprata ļoti plaši. Futūroloģiski projekti vides estētiskajai organizācijai demonstrēja arhitektūras un tēlniecības mijiedarbību. Sabiedrisko ēku un interjeru noformēšanā, saņemot kombināta Māksla pasūtījumus, autoriem bija iespēja īstenot monumentālus darbus – mobiļus, kinētiskās glezniecības kompozīcijas, eksperimentējot ar gaismas, krāsas un kustības savstarpējām sakarībām.
Arturs Riņķis saistībā ar izstādi Forma. Krāsa. Dinamika žurnālā Liesma rakstīja: “Savos eksperimentos mēs operējam ar krāsu, formu, faktūru, dinamiskas gaismas intensitāti un niansētu kustību, kas slēpj sevī vēl pilnībā neapjaustas estētiskās vērtības.” Tomēr visi trīs izstādes veidotāji uzskatīja, ka, fokusējoties uz kreatīvu formveidi, viņu kinētiskajos objektos galvenais
apvienojošais elements ir kustība, lai izraisītu pārdomas, emocijas un asociatīvus mākslas tēlus. Tieši kustības estētiskās kvalitātes bija viens no spēcīgākajiem un pārsteidzošākajiem iespaidiem šajā skatē.