Izstādes nosaukums raksturo divu šķietami atšķirīgo autoru līdzīgo radošo izjūtu. Attēlos to var nolasīt kā nepieblīvētu telpu un klusi ritošu laiku.
Mihaela Bīlera fotogrāfijas ir noslēpumainas un arhaiskas. Tās ir kā apledojušas jūras un sasalušu kalnu sakausējums, kurās ūdens var izskatīties kā klintis, bet akmeņi - kā ūdens. Bīlera forogrāfijās, kas drukātas uz īpaša japāņu papīra, monumentālās dabas formas kļūst vieglas un caurspīdīgas.
Martas Veinbergas gleznu materiāls ir 20. gs. pēdējo desmitgažu arhitektūra – ambicioza, utopiska, nesaprasta. Tomēr ēkas ir tikai vizuāls ‘nesējs’. Dziļāks darbu saturs meklējams cilvēka personības un dzīves tektonikā – attiecībās starp iztēloto (ideālo) un reālo, paredzēto un pieredzēto, esamības kuriozā.