„Vai man pašai nav gribējies kļūt par aktrisi? Kā tad. Skolas laikā. Pašdarbībā. Man padevās tādas ontlīgas sievas.” (V. Belševica. Raksti, 2002). Sadarbība ar teātri dzejniecei sākās, pateicoties tulkotājas darbam. Izcils piemērs ir viņas tulkotās Karlo Goci lugas Zaļais putniņš iestudējums Jaunatnes teātrī 1970. gadā (rež. Nikolaja Šeiko), kura mēģinājumos, kā atceras aktrise Anta Krūmiņa, zālē sēdēja arī Vizma Belševica un rūpīgi sekoja aktieru runātā teksta labskanībai. 1980. gadā šajā pašā teātrī tika iestudēta V. Belševicas Sofijas nolaupīšana, kuras pamatā bija H. Loftinga stāsti par doktoru Dūlitlu. Viena no izrādes dziesmām vēlāk kļuva par neoficiālu teātra himnu. Par to sarīkojumā No Dūlitla līdz Billei atgādinās R. Plēpis. Savukārt V. Lūriņš 2009. gadā Nacionālajā teātrī iestudēja laiku spēli teātrim Bille, kas izcilā aktrises Daces Bonātes un kolēģu interpretācijā ieveda neparastajā un skarbajā V. Belševicas autobiogrāfiskās triloģijas atmosfērā un daudzus gadus saistīja vairāku tūkstošu skatītāju paaudzes.
Sarīkojums No Dūlitla līdz Billei
Vizmas Belševicas 85. dzimšanas dienā Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā aktieri Dace Bonāte, Rūdolfs Plēpis, komponists Valdis Zilveris, dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode, dzejnieks, Vizmas Belševicas dēls Jānis Elsbergs, režisors Valdis Lūriņš, muzeja vadītājs Jānis Siliņš pieminēs un godinās izcilās dzejnieces, rakstnieces un tulkotājas radošā mūža neparastāko daļu – teātri.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.