Pagājušajā nedēļā Nacionālajā filmufestivālā Lielais Kristaps Latvijas pirmizrādi piedzīvojapirmā Baltijas kopražojumaspēlfilma Senekas diena, kuras režisors ir lietuvietis Kristijons Vildžūns.Šo darbu ir producējusi lietuviešu Studio Uljana Kim sadarbībāar latviešu Studiju Lokomotīve un igauņu Amrion Production. "Mēs esam kļuvušipar draugiem," sarunā ar KDi atklāj vienano ietekmīgākajām lietuviešu producentēm Uļjana Kima, kura novērtē savstarpējo uzticēšanos un komunikācijas vieglumu.Šis trijnieks ir līdzproducējis vēl vienu kopdarbu – tā ir jaunā igauņu režisora Vallo Tomlas debijas filma Lomu spēles, kuru varēs noskatīties Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Senekas dienas darbībarisinās 1989. gadā, īsi pirms Padomju Savienības sabrukuma un Lietuvas neatkarības atjaunošanas, kad trīs astoņpadsmitgadnieki nodibina Senekas brālību,par kuras dalībnieku moto kļūst frāze: "Dzīvo katru dienu tā, it kā tā būtu pēdējā." Laikā, kad visa nācija izjūt īpašu vienotību Baltijas ceļā, šo brālību izjauc mīlas trijstūri. "Šī filma ir veltīta slavenajam producentam Karlam Baumgartneram, kurš ir sadarbojies ar Džimu Džārmušu, Emiru Kusturicu un citiem pazīstamiem režisoriem. Pirms desmit gadiem Kannu kinofestivālā tika izrādīta Kristijona Vildžūna iepriekšējā filma Tu esi es (2006) –viņš bija tās līdzproducents. Pēc pirmizrādes Karls Baumgartners man pajautāja, kāpēc mēs nesadarbojamies ar Latviju un Igauniju. Es atbildēju, ka tas nav iespējams. Mēs esam mazas valstis, kurām nav naudas. "Tieši tāpēc," viņš sacīja, jo kopā mēs būšot stiprāki," atceras producente.
Tagad tas ir īstenojies.
Šis jautājums mani aizķēra. Pēc vairākiem gadiem parādījās Senekas dienas scenārijs, kurš mudināja uz triju valstu kopdarbu. Ar Robertu Vinovski mēs jaubijām sadarbojušies Spēlmaņa projektā.
Kāda ir jūsu sadarbības pieredze?
Šī filma ir kļuvusi par dabiskas sadarbības piemēru. Bieži vien mēdz būt "varmācīgi" kompromisi, no kuriem kopražojumos ir ļoti grūti izvairīties.
Mēs beidzot esam ieraudzījuši viens otru.
Tā ir dabiska attīstība. Mums vajadzēja divdesmit piecus gadus, lai nostātos uzkājām un sāktu skatīties apkārt. Ekonomiski un vēsturiski izveidojās tā, ka visi bija pārāk aizņemti paši ar sevi, jo pēc Padomju Savienības sabrukuma pie mums valdīja mežonīgais kapitālisms. Mums irdaudz kopīgu tēmu.
Pagājušās nedēļas KDi slejā kinokritiķe Dita Rietuma atgādināja, ka «par dižāsHolivudas procesiem un tās varoņuintīmās dzīves jaunumiem mēs katrsgribot negribot esam informēti daudzlabāk nekā par to, kas notiek mentāli,sociāli un vēsturiski daudz tuvākās zemēs».
Tas ir tas pats, ko teica Kristijons Vildžūns pēc Senekas dienas pirmizrādes Igaunijā, – ka viņam ir radusies dīvaina sajūta, it kā būtu saticis attālus radiniekus, bet neatceras viņu vārdus. Baltijas kontekstā aktuāls jautājums ir ne vien kopražojumi, bet arī filmu distribūcija starp visām trijām valstīm. Ja mēs visi kopā tajā ieguldīsim savus spēkus, pēc desmit gadiem parādīsies kinogājēju paaudze, kam tā būs norma, ka lietuvieši skatās latviešu filmas, latvieši – igauņu, un otrādi. Protams, nevajag lolot ilūziju, ka vietējās arthouse filmas kļūs par vietējiem kases grāvējiem. Ir svarīgi sev izvirzīt adekvātus mērķus.
Karls Baumgartners izrādījās tālredzīgs.
Karls Baumgartners bija ļoti pieredzējis producents, kuram visa pasaule bija kā globuss, kamēr mēs neredzējām tālāk par savu degunu. Turklāt daudz kas ir mainījies. Kad es deviņdesmito gadu beigās sāku nodarboties ar producēšanu, situācija bija kardināli cita. Toreiz bija krietni vieglāk veidot kopražojumus ar Franciju nekā tagad, kad uz finansējumu pretendē ļoti daudz projektu, bet naudas ir ļoti maz. Ir divreiz jāpārdomā, vai ir vērts ieguldīt tik daudz enerģijas un laika, lai klauvētu pie aizvērtām durvīm. Turklāt finansējums nav pārāk efektīvs, jo nauda ir jātērē Francijā un ir milzīga starpība, vai veikt filmas pēcapstrādi Parīzē vai Rīgā, – par šo summu var uzņemt pusi no nākamā darba. Tas ir pat nepraktiski.
Kā jūs redzat Baltijas valstu sadarbību nākotnē?
Es saskatu ļoti lielu sadarbības potenciālu starp mūsu valstīm – it īpaši attiecībā uz jaunajiem režisoriem. Kopā ar Studiju Lokomotīve un Amrion Production mēs esam līdzproducējuši jaunā igauņu režisora Vallo Tomlas debijas filmu Lomu spēles, kuras pirmizrāde notika šī gada Sansebastjanas kinofestivālā. Tas ir tas, kur mēs varam sadarboties, jo debitanta projektam ir gandrīz neiespējami sameklēt naudu lielajās valstīs, ja vien viņš nav ieguvis balvu par savu īsmetrāžas filmu kādā no nozīmīgākajiem festivāliem – Kannās, Berlīnē, Lokarno –, jo ir vajadzīgs pārliecinošs arguments, lai investētu citas valsts talantā. Turklāt debitantiem ir svarīga šī dabiskā sadarbība ar spēcīgu profesionāļu komandu, lai viņš varētu labāk attīstīt savu talantu.
Kinokritiķe Daira boliņa norādīja, ka vecākie režisori, kurus tauta joprojām dievina, ir palikuši ārpusē.
Pie mums ir līdzīgi. Es tagad strādāju ar lietuvieša klasiķa Aļģimanta Puipas topošo filmu, kurai nav iespējams atrast līdzproducentus ārpus valsts robežām. Tā ir neiespējamā misija.
Varbūt ir pieaudzis valsts finansiālais atbalsts?
Finansējums ir tāds pats kā pēdējos desmit gados.
Cik liela ir šī summa?
Tie ir divarpus trīs miljoni eiro, bet ir pieņemts likums, kas palīdz kino industrijai piesaistīt privātos līdzekļus.
Kāds ir Senekas dienas budžets?
Tas ir 1 380 000 eiro – lielākais visas manas karjeras laikā. Tālāk par pusotru miljonu mums ir pat grūti saskaitīt. Mums trūkst fantāzijas, kā tos tērēt. Senekas dienā bija vēsturiskas ainas, masu skati, filmēšana kalnos, bet mēs iekļāvāmies noteiktajā summā. Mēs esam pieraduši strādāt ar ļoti mazu budžetu. Jāatzīmē, ka pēdējā gada laikā vietējo filmu ražošanā un pirkšanā ir iesaistījusies Lietuvas nacionālā televīzija, jo līdz šim sadarbība ar to ir bijusi vien bartera izteiksmē.
Vai jums ir piešķirts kāds papildu finansējums simtgades filmām?
Pusotra miljona eiro. Tas ir ļoti atšķirīgi no Latvijas un Igaunijas.
Latvijā ir septiņi ar pusi.
Tas nozīmē, ka parādīsies vairāk filmu par dažādām tēmām. Lietuvā bija laiks, kad iznāca pa vienai filmai trijos gados un no tās gaidīja sazin ko. Tai kā minimums vajadzēja būt šedevram. Visi visu laiku lamājās, jo tu nevari radīt filmu, lai visi būtu apmierināti, bet situācija ir mainījusies. Ja gribat komēdiju – skatieties! Ja gribat arthouse kino – skatieties! Sasprindzinājums ir mazinājies.
Kas vēl labs ir noticis pa šo laiku?
Pirms četriem gadiem tika izveidots Lietuvas Kino centrs, kas ļoti atvieglo producentu darbu.
Vai lietuviešu skatītāji iet uz lietuviešu filmām?
Uz lietuviešu komēdijām iet labāk nekā uz Holivudas blokbasteriem.
Tā ir jauna tendence?
Vēl pirms divpadsmit gadiem notika aktīvas diskusijas, vai mums vispār ir vajadzīgas lietuviešu filmas. Toreiz neviens pat nevarēja iedomāties, ka kino varētu kļūt par biznesu, diemžēl šo filmu kvalitāte ir tālu no vēlamās.
Kas notiks tālāk?
Šis ir noteikts attīstības posms, kuram ir jāiziet cauri. Problēma ir tā, ka mums ir mazs tirgus. Lai nopelnītu naudu, ir jāstrādā lēti un ātri, bet es domāju, ka agrāk vai vēlāk skatītāji piespiedīs producentus ieguldīt vairāk kino nekā savā kabatā, jo cilvēki pārstās apmeklēt filmas tik kuplā skaitā.
Pie mums nekā tāda nav. Par pirmo pionieri šajā lauciņā varētu kļūt režisora Andreja Ēķa pikantā komēdija Svingeri, kura uz ekrāniem iznāks decembra sākumā.
Es domāju, ka tā būs populāra. Skatītāji ēdīs popkornu un smiesies, jo tā būs latviešu valodā par latviešu realitāti.
Cik zinu, ļoti labus rezultātus sasniedza arī Spēlmanis, kas ir arthouse filma.
Ilgu laiku tā turējās kases ieņēmumu topa pirmajā vietā. Kopumā to noskatījās 88 000 skatītāju. Šis fakts kļuva par pagrieziena punktu diskusijā par arthouse filmām, kuras režisori veidojot "paši sev un saviem draugiem". Gandrīz deviņdesmit tūkstošu visā Lietuvā ir ļoti labs skaitlis, kāds parasti ir raksturīgs izklaides kino. Tas bija pārsteigums, jo arthouse filmu skatītāju skaits tajā laikā bija ap 10 tūkstošiem.
Zināms izņēmums?
Uz Lietuvas kinoekrāniem Spēlmanis iznāca gadu pēc filmas pirmizrādes Sansebastjanas kino festivālā, jo multipleksā nebija vietas. Mums vajadzēja izdomāt, kā šo mīnusu pārvērst par plusu, un veidot atbilstošu mārketinga stratēģiju, kas kopā ar pārējām filmas kvalitātēm deva vēlamo rezultātu. Spēlmanis kļuva par notikumu, kuru gaidīja.
Multiplekss nedod kaut kādas atlaides lietuviešu filmām?
Nē, tu cīnies kā gladiatoru arēnā ar Holivudas blokbasteriem un lietuviešu komēdijām. Ja tava filma nespēj izturēt šo konkurenci, tā tiek izbīdīta ārā un tās vietu ieņem cita. Nekāda sentimenta. Kamēr cilvēks saņemas aiziet uz filmu, tās vairs nav. Mums trūkst arthouse kinoteātru. Viļņā ir divi – Skalvija un Pasaka, uz tiem galvenokārt iet jaunieši. Francijā nevienam pat prātā neienāktu doma savu arthouse filmu iegrūst kaut kādā multipleksā.
Vai šie 10 tūkstoši ir saglabājušies?
Tagad par nožēlu ir mazāk. Pedro Almodovara filmu Julieta noskatījās 4500 skatītāju, Marenas Ādes komēdiju Tonijs Erdmanis – divarpus tūkstoši. Kaut kas ir mainījies.
Jums ir skaidrojums?
Mums ir izveidojušies divi festivāli Scanorama un Kino pavasaris, kuru apmeklē 100 000 cilvēku. Iespējams, cilvēki gaida šos notikumus un iet retāk uz kino ikdienā.
Interesanti, kā veicies vienam no lielākajiem Lietuvas starptautiskajiem hitiem – filmai Sangailes vasara?
Tie bija tie paši 10 tūkstoši. Es domāju, ka arthouse filmām pat nevajag censties piesaistīt masu skatītāju, jo nevajag solīt to, kā filmā nav.
Ko jūs solījāt Senekas dienas gadījumā?
Mēs likām akcentu uz paaudzi, kas ir piedzīvojusi savu jaunību Padomju Savienības sabrukuma laikā, un tās bērniem, kuri izdzīvo astoņdesmito un deviņdesmito gadu modes atgriešanās vilni.
Vai filmas reklāmas kampaņā likāt akcentu arī uz Baltijas ceļu?
Nē, jo filma nav par to. Tie skatītāji, kuri atnāk pirmajā nedēļas nogalē, var sadusmoties, un tas veicinās strauju apmeklētāju kritumu nākamajā nedēļas nogalē, bet tavas filmas patiesā mērķauditorija var neatnākt vispār. Tas ir risks. Tu vari palikt pie sasistas siles.