(..) Lieta ir sekoša, kā tas jau pie latviešiem parasts: nekas vēl nav darīts telpu iekārtošanai, jo nav pietiekoši līdzekļi. (..) Tagad esi tik labs un tūliņ, kā saņemi šo vēstuli, noeji pie Meierovica un paskaidro lietas apstākļus, kuri ir sekoši: Latvijai ierādītas ļoti labas telpas Grand Palei* Latvija ir starp Holandi un Beļģiju. (..) Šī izstāde Latviju vairāk propagandēs nekā desmit sarakstītu grāmatu (kuras neviens, izņemot speciālus zinātniekus, nelasa), jo fakts vien, ka Latvija piedalās, ir no svara, un tie miljoni ļaužu, kas izies cauri Latvijas nodaļai, atminēsies Latviju," – tā 1925. gada vēstulē Dailes teātra vadītājam Eduardam Smiļģim vairāk nekā šodienīgi raksta Jānis Muncis. Tiek paveikts operatīvs darbs uz entuziasma pamatiem, un Latvijas stends Pasaules Dekoratīvās un industriālās mākslas izstādē Parīzē saņem diplomu. Ierēdņu neieinteresētības dēļ tiek palaistas garām daudzas iespējas popularizēt Latvijas vārdu pasaulē tālāk.
2018. gada aprīlis. Parīze un Londona. Gandrīz vienlaikus notiek divi ilgi gaidīti notikumi. Esmu pārliecināta – nozīmīgi ne tikai kultūras (kā kaut kādas atsevišķas īpatņu komūnas), bet visas valsts dzīvē. Franču ģenerālkuratora Rodolfa Rapeti Orsē muzejā veidotā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mākslas izstāde Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs un Baltijas valstu piedalīšanās Londonas Grāmatu tirgū viesvalsts statusā. Par laimi, šoreiz scenārijs atšķiras no Munča aprakstītā. Turklāt gribu uzsvērt, ka tas nav stāsts par to, lai kāds uz mums paskatītos vai izburtotu Latvijas vārdu, un tad zināsim savu vērtību.
Tas ir stāsts par profesionālu atgriešanos Eiropas kultūras apritē (mūzikas jomā un teātrī ar Alvi Hermani tas jau noticis senāk) un mūsu pašu pašapziņu. Vēl vairāk par to, ka Latvijas vārdu un kultūras vārdu ne mazāk svarīgi ir popularizēt tepat Latvijā. Jo, kā Guntars Godiņš jau pietiekami skaidri pateicis, – bez savas valodas (lasi – arī mākslas) tu esi sūds!
Tiem, kam liekas, ka Londonas Grāmatu tirgus nozīme tiek provinciāli eiforiski pārspīlēta, atstāstīšu, ko atbildēja rakstniece Inga Ābele PEN salona intervijā žurnālistei Nikoletai Džonsai. Uz jautājumu – kā jūs jūtaties Londonas grāmatu tirgū? Ābele atbildēja: "Kad skolā vajadzēja izvēlēties otro valodu, tētis teica, lai izvēlos vācu. Varbūt tu aizbrauksi uz demokrātisko Vāciju, bet citur – nekad." Var arī aiziet uz Stūra māju un noklausīties, piemēram, Mazā prinča tulkotājas Ievas Lases stāstu. 25 gadi Sibīrijā plus pieci beztiesību gadi. Noziegums? Mīlēja franču kultūru.
Nora Ikstena Londonā runāja par to, ka viņā vienmēr būs salīdzinājums – pirms un pēc. Toreiz, kad pa vienu nakti bija jāizlasa no specfondiem sadabūtais Džoisa Uliss, un tagad – dienas rakstnieces statuss Londonā. Mūsu paaudzē vienmēr būs šī gandrīz nemanāmā, tomēr pastāvošā plaisiņa, kā salīmētā porcelāna krūzē. Pašu ziņā, vai uztversim to kā rētu vai dzīves rūdījumu. Bet ieskatieties acīs platformas Latvian Literature komandai, kas sagatavoja iznācienu Londonā. Viņi, cerams, pat īsti nesaprot, par ko rakstu. Vienkārši strādā. Savā laikā. Profesionāli, konkurējoši un ar iedvesmu. Latvijā kā Eiropas daļā.
Zināms atskurbinājums prātā, protams, jāpatur. Nākamā viesvalsts Londonas Grāmatu tirgū būs Indonēzija. Cik jūs zināt par Indonēzijas literatūru? Droši vien tikpat, cik vidējais indonēzietis par Latvijas literatūru.
*Saglabāta Jāņa Munča oriģinālrakstība. Citēts no izdevuma – Rita Rotkale, Agra Straupeniece ES. Eduarda Smiļģa dzīves ceļš
lustīgais nerris uz tirgus plača