Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +5 °C
Viegls lietus
Svētdiena, 26. janvāris
Agneta, Agnis, Ansis

Pepiņš strupceļā. Ivara Zviedra filmas Valkātājs recenzija

Ivars Zviedris ar jauno filmu Valkātājs sociāli aktuālai tēmai piešķir arī māksliniecisku spēku.

Fakts, ka autors visu mūžu strādā ar vienu tēmu, ir visai izplatīta parādība mākslas pasaulē, arī dokumentālajā kino, – Latvijā varbūt visspilgtākais piemērs ir režisore Dzintra Geka ar saviem Sibīrijas stāstiem. Līdzīgi noturīgu interesi par konkrētām tēmām un parādībām apliecina režisors un operators Ivars Zviedris, kurš turklāt vēl daudzu gadu laikā ir nogājis iespaidīgu ceļu mākslinieciskā iedarbīguma virzienā – viņa jaunākā filma Valkātājs ir pat negaidīti emocionāla pieredze, un tas panākts nevis ar skatītāja iežēlināšanu vai faktu masīvu, bet ar kinematogrāfiska vispārinājuma spēku. Tomēr labāk par visu pēc kārtas.

 

Jauni pakāpieni

Tepat KDi lappusēs tieši pirms diviem gadiem, kad iznāca Ivara Zviedra iepriekšējā pilnmetrāžas filma Zāģeri, jau apcerēju viņa filmogrāfiju, kuras vadmotīvs vienmēr ir tā sauktais "vienkāršais cilvēks" – ne velti burtiski katrai savai filmai Ivars Zviedris cenšas organizēt dažādus speciālseansus Saeimas deputātiem un citiem varasvīriem, lai tie redz, "kā tauta dzīvo".

Nevaru spriest, kā šīs filmas iedarbojas uz tautas kalpiem, ja tie vispār skatās, bet svarīgi novērtēt, ka Ivara Zviedra filmām nav vienīgi tik utilitāra nozīme. Tā arī nav ļaušanās hrestomātiskajai varoņu motivācijai "oi, par manu dzīvi gan baigā filma sanāktu!", lai gan tieši tāda frāze atskan Ivara Zviedra nesenajā īsfilmā Meikots Īrijā, kuras pirmizrāde notika novembrī, Lielā Kristapa laikā. Jā, reizēm Ivars Zviedris pavelk tieši aiz šī diedziņa, tomēr pats vienmēr aiz kādas vienas dzīves saskata plašāku ainu un, kā mēdz teikt, sociāli aktuālu problēmu.

Un tad šajā ceļā pa tautas dzīvi, kur nākas iemaldīties arī visai degradētās teritorijās, Ivaram Zviedrim reizēm izdodas tīri mākslinieciski sasniegumi, tādi kā jauni pakāpieni, kuru dēļ viņa darbs jāatzīst ne tikai par sociāli, bet arī kinematogrāfiski vērtīgu. Pirmais spilgtais pakāpiens, protams, bija Dokumentālists (2012), kas jau daudz apcerēts, bet mani joprojām nepamet sajūta, ka šīs filmas smalkākais slānis radies lielā mērā neapzināti, kā veiksme, kas nebija iepriekš apdomāta un paredzēta. Toties jaunajā filmā Valkātājs ir acīmredzami, ka Ivars Zviedris apzināti lieto arvien kinematogrāfiskākus līdzekļus un tieši tie piešķir pierobežas Pepiņa stāstam daudz lielāku jaudu.

 

Vizuāls trilleris

Jau filmas pirmie kadri ieved skatītāju diezgan biedējošā nakts atmosfērā, tā ir pagaidām neskaidra spriedze ar tādiem kā novērošanas, vajāšanas, pakaļdzīšanās elementiem. Tad gaismas stars un kamera izķer no tumsas kādu basu kāju slapjā zālē, pārsalušus, dūrē savilktus pirkstus, seju tuvplānus. Ar tādiem vizuāla trillera elementiem Ivars Zviedris demonstrē, ka šoreiz uz kārtējo sociāli aktuālo tēmu skatās daudz tēlaināk, – un finālā mēs redzēsim, ka tāpēc tas ir daudz iedarbīgāk. Ne jau velti filmas preses seansā Ivars Zviedris nonāca līdz formulējumam, ka viņa vērtību skalā zināšanas nav tik svarīgas kā sajūtas, – un ar šo saprašanu būvēta filma iedarbojas uz pavisam citiem skatītāja receptoriem.

Protams, aiz ieraduma filmas ievadā vēl ir iekļauti titri, ka ik gadu Eiropā iekļūst apmēram 500 000 nelegālo imigrantu, bet tālāk autors par šīs krimināltēmas faktoloģisko pusi vispār neinteresējas – stāsta centrā nokļūst Pepiņš (robežsardzē, tiesās un cietumos viņu, protams, pazīst ar konkrētu vārdu un uzvārdu), un aiz šīs, kā mēdz teikt, intelekta neapgrūtinātās sejas slēpjas gan viens konkrēts liktenis ("es no bērnības esmu pieradis bez naudas dzīvot, bet, lai ietu zagt, – nē!"), gan arī vēl daudzi citi līdzīgi. Trijos gados, kamēr tapa filma, Ivars Zviedris pierobežā ir saticis vairākus šādus vīrus. Pepiņš patiesībā ir tāds kā apkopojošs tēls, kura klusējošos tuvplānus aizkadrā pavada visu šo "valkātāju" stāstu fragmenti.

 

Robeža – dzīve mana

Šis ir tas kinematogrāfiskais paņēmiens, ar kuru Ivaram Zviedrim ir izdevies noņemt traucējošu konkrētību un pacelties vispārinājuma līmenī, – autors Pepiņa tēla veidošanā praktiski atteicies no sinhronām intervijām, visu svarīgo par savu dzīvi varonis (un citi varoņi) stāsta aizkadrā, kamēr operatora kamera vērīgi ieskatās gan Pepiņa sejā, gan tikpat bēdīgās ainās – pamestu māju nolupušajās sienās, netīrības faktūrās, sniega sedziņā, kas pa izsistu logu sapūsta uz gultas…

Liekas, ka Ivars Zviedris pirmoreiz tik daudz uzmanības atvēlējis filmas vizualitātei un tiem elementiem, kas darbojas bez teksta, – piemēram, uz mani dziļu iespaidu atstāja šķietami pieklusinātā atslābuma epizode, ko varētu saukt "robežsargi pēc operācijas". Vēl nupat viņi trauksmē skrējuši pa mežu un ķēruši cilvēkus, tagad viens noslauka sviedrus, otrs glauda suni, trešais izlej ūdeni no zābaka… Citā epizodē pavasara saulītē skaisti saposts robežsargu koris dzied "Robeža – dzīve mana, tēvzeme jāsargā man!", bet Pepiņš, iznācis no cietuma, saka: "Ja es tikšu tur atpakaļ, tad tāpat vien ies…"

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ekspertu mijkrēslis(1)

Internets gandrīz katrā kabatā, vairs ne tikai uz balto apkaklīšu darba galdiem, un sprādzienveida demokratizācija, ko atraisījusi viedtālruņu tehnoloģija, – lūk, iespaidīgākais pagājušās desmit...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja