Šīs nevienam nepazīstamā Dienvidāfrikas režisora divdesmit deviņus gadus vecā Nīla Blomkempa pirmās Holivudas filmas sakarā ir sirsnīgi vērts katram latviešu skatītājam atcerēties bēdīgi slavenos reņģēdājus. Nu, pirmkārt, jau tāpēc, ka tas bija kāda politiķa aplam nepolitkorekts apzīmējums kādas maziņas tautiņas iedzīvotājiem, nostādot varas eliti un tautu kardināli pretējās nometnēs (un un nav pat svarīgi, ka visai drīzi kādas privātas šmuces dēļ arī pats politiķis kļuva par sava veida "reņģēdāju", izstumto, proti, tika atgrūsts no politiskās siles). Otrkārt, rasu cinisms un neiecietība pret dažādu "sugu" atšķirīgajiem, citādajiem (nav pat svarīgi, vai runa ir par citādiem uzskatiem, nacionālām, reliģiskām, seksuālām vai sociālā stāvokļa atšķirībām, - lai citus nīstu, reizēm pietiek, ka tie citi Depeche Mode vietā klausās Sigur Ros vai hokeja vietā fano par golfu...) diemžēl ir Latvijas ikdiena. Tāpat kā neiznīdējams ir izredzētības gēns, kas "šo" tautu automātiski padara par "vērtīgāku", "labāku" par kādu citu.
Noticis brīnums
Ir noticis brīnums! 30 miljonu budžeta kvazidokumentālā spēlfilma par Johannesburgas, DĀR galvaspilsētas, 9.rajonu pirms divām nedēļām apbrīnojami veiksmīgi startēja ASV (74 milj.) un šur tur Eiropas (12 milj.) kinoteātros, vienlaikus liekot pārgudreļiem kritiķiem (90% pozitīvo tomātiņu recenzijās Rotten Tomatoes!) un pārgudreļiem kinomāniem gārgt aiz sajūsmas un nodēvēt District 9 par "humānāko antihumāno filmu pasaulē". Kas tad ir noticis, ja ņem vērā, ka tā ir ne tikai filma, o, Jēzus!, par citplanētiešiem, bet vēl arī par aparteīdu - vārdu, kuru noteikti vispār nepazīst amerikāņu un citu civilizētu teritoriju jaunā paaudze, jo "tas taču uz viņiem un dzīvi vispār neattiecas"?
Tas, ko savā pieticīgajā art house eksperimentā ir izdarījis Blomkemps, kā jau jauns un dulns radošais gars, ir - nekaunīgi nošāvis divus zaķus ar vienu šāvienu.
Vispirms (filmas pirmā puse) viņš rāda absolūti ticamas dokumentālās reportāžas stilā filmētu ļoti krutu materiālu no 1982.gada (acīgs skatītājs pamanīs kāda amatiera videokamerā kadra stūrīti tieši šo gadskaitli), kas vēsta - virs Johannesburgas jau pāris nedēļu kā sarūsējusi konservu bundža karājas NLO šķīvītis un prom nelido! Un saniknotie Joburgas (tā saīsināti dēvē DĀR centru) iedzīvotāji visi kā viens pieprasa valdību aizvākt to mēslu nost no acīm. Saulei traucē!
"Krevešu" ekspluatācija
Baltos tankos, baltās ķiverēs tērpti, ierodas brašie MNU miera
uzturēšanas spēki (parodija par ANO miera spēkiem) un deportē
"svešos" uz vissūdīgāko Joburgas rajonu. Jāpaskaidro, ka
svešie/citplanētieši - un to uz "šķīvīša" izrādās simtiem tūkstošu!
- tikai pēc skata precīzi atgādina leģendārās kulta šausmenes
Alien/Svešie briesmoņus. Patiesībā viņi ir badu mirstoši, slimi,
nelaimīgi bleķa moluski jeb krevetes, kā tālo galaktiku pilsoņus
drīz vien nicinoši nodēvē melnādainie un baltie cilvēki. Un ar
dzeloņstiepļu žogu draudzīgi norobežotajā 9.rajonā, kura vārtus
iesākumā izdekorē Muhinas Strādniekam un kolhozniecei līdzīgs
monuments, kas rāda un apliecina cilvēka + citplanētieša "tautu
draudzību" ar abu rokās augstu paceltu zvaigzni, drīzi vien
sākas... tieši tas pats, kas notiek da jebkur, Latviju ieskaitot,
un ko sauc par sociālo noslāņošanos. Tās ainas ir tik šokējoši,
smieklīgi un nožēlojami atpazīstamas!
Vispirms jau Joburgas iedzīvotāji nekautrējas izmantot izvārgušās "krevetes" par lēto darbaspēku - gastarbeiteriem, kuriem maksā kā vergiem vai nemaksā vispār. Varas pārstāvji cenšas apčakarēt svešos, izmantojot cietušo bezpalīdzības stāvokli, lai izvilinātu no viņiem līdzatvestā dīvainā superieroča tehniskās konstrukcijas risinājuma mīklu (bet tas ierocis, maita, cilvēku rokās nedarbojas). Sapratuši, ka nekāda sadarbošanās nespīd, radikāli noskaņotie politiķi pieprasa nācijas drošības nolūkos pārcelt kosmiskos viesstrādniekus uz 10.rajonu - koncentrācijas nometni. Un cilvēku tauta ir sajūsmā! Ja nav kazai piena, lai nav! Un tā divdesmit garus gadus.
Devītajā rajonā tikmēr zeļ un plaukst nelegālais bizness - uzdarbojas pārtikas piegādātāju mafija, kas par spekulantu cenām pārdod svešplanētiešiem viņu visiecienītāko kārumu - kaķu barību konservos. Cilvēktiesību cīnītāji nu ir kļuvuši par "kreveštiesību cīnītājiem", bet, kā jau it visur, - kurš viņus ņem par pilnu? Nekāds "kontakts" ar citas civilizācijas pārstāvjiem cilvēkiem nesanāk - gan tādēļ, ka svešie varen mudīgi pārmanto no Homo sapiens viņu psiholoģiskās īpašības un kolektīvās sociālās ieražas (protams, tās sliktākās - zog, šmaucas, melo un dara citas cilvēciskas draņķības), gan tādēļ, ka cilvēki, kuri tik ļoti pieraduši būt varas saimnieki uz Zemes, rada visneciešamākos birokrātiskā, politiskā pazemojuma un psiholoģiskā diskomforta apstākļus kosmiskajiem bēgļiem, lai jelkāds kontakts nebūtu iespējams. Viss diemžēl kā pie cilvēkiem. Un cilvēki ir iedomīgi, pašpārliecināti, naidpilni, ļauni rasisti - visi neatkarīgi no ādas krāsas.
Miers un mutācija
Filmas otrā, grandiozā un vērienīgiem specefektiem pārpilnā daļa,
kura - un tā, lūk, ir māksla - harmonē ar dokumentālā ekrāna
pieticību, ir veltīta "piespiedu miera" varmācīgajai ieviešanai
Devītajā rajonā, jo, gluži dabiski, cik tad ilgi nabaga "bēgļi"
cietīs pazemojumu pilno "piektās šķiras cilvēku" statusu? Tas, kā
šis piespiedu miers jeb demokrātijas ieviešana ar spēku tiks
īstenota - nu, tur neviens Putins ar Bušu klāt nestāvēs. Oi, oi,
oi! Jums tikai brīdī, kad žoklis būs atlēcis vietā, atliks
izvēlēties, kurā pusē - cilvēku vai kosmisko krevešu - nostāties...
Jo filmā netrūkst arī pavisam cilvēcīga un nudien aizkustinoša
stāsta par viena Homo sapiens eksemplāra - ierēdņa - mutāciju
"krevetītē" (sveiciens Kafkam!). Ekstrēmā seksa vērotājus
iepriecinās dienvidafrikāņu prostitūtu rūpals - "krevešu vīriešiem"
sniegto seksa pakalpojumu ainiņas.
Bet Džeksonam ir acs! Ne velti filmas producents Pīters Džeksons pirms pieciem gadiem Sandānsas festivālā pamanīja Dienvidāfrikas censoņa Nīla Blomkempa īsfilmiņu Alive in Joburg/Dzīvie Johannesburgā, tikai tolaik Džeksonam vēl nebija pasaulē vislabāk pelnošā blokbāsteru seriāla autora ietekmes un liekas naudas (Gredzenu pavēlnieka 11 Oskaru triumfs notika 2004.gadā). Inteliģento puisi viņš paturēja prātā un, tiklīdz radās iespēja, "uzdāvināja" viņa trakā projekta realizācijai 30 mūžamzaļās naudiņas. Pirmais YouTube stilistikā veidotais grāvējs ir uzvarējis. Būtībā šī ir nākotnes kinematogrāfa forma.