Aizrakties līdz saknēm

«Tas, ko es daru ikdienā, ir radījis šo blakusproduktu,» precizē Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors, kurš domā, ka šādu grāmatu var uzrakstīt tikai muzejnieks, jo šauro specializāciju laikmetā viņš ir universāls kareivis.Teoriju brucināšanaArnis Radiņš uzskata, ka viena no labajām lietām, kas ir grāmatā un kas nav darīta iepriekš, ir panorāmas skats, kurš ir ļāvis palūkoties tālāk - tā ir nepieciešamība, jo mūsu senči ir apdzīvojuši lielākas teritorijas nekā tagadējā Latvija. Ar savu apjomīgo darbu vēstures zinātņu doktors ieskicē jaunus pētniecības laukus nākotnē, bet sarunā izstāsta anekdoti iz dzīves par vienu amizantu kļūdu pagātnē jeb par tā saucamajām pierobežas mantām: «Savā laikā mēs esam laipni rakstījuši, ka zvaigžņu saktas ir slāvu, bet slāvu arheologi ir domājuši, ka tās ir baltu. Gala rezultātā tās nebija nevienam.» Šis ir spilgts piemērs tam, ka zinātniekam nav jāiejož sevi konkrētas robežas jostā.Grāmatā ir pausti arī līdz šim nepubliskoti uzskati - īsā un koncentrētā veidā autors izklāsta jauno priekšstatu par baltiem, par kuriem pēdējā laikā ir uzkrāts ļoti daudz materiālu svešvalodās, kas nobrucinājuši teorijas, ko savā laikā piedāvāja arheologi Valentīns Sedovs un Marija Gimbutiene. «Par baltiem ir jāsāk runāt mazliet vēlāk, nekā mēs to esam pieņēmuši,» Arnis Radiņš norāda uz arheoloģijas mainīgo dabu, jo katra jauna informācija liek kritiski izvērtēt iepriekšējo un ir kā ķieģelis, kas var stiprināt vai sagāzt esošās teorijas celtni, ja tai ir nepareizi ielikti pamati. «Nav vienas sastingušas patiesības,» akcentē vēsturnieks, kurš prognozē, ka puse viņa ceļvedī iekļautās informācijas varētu tikt pakļauta citādai interpretācijai jau tuvāko desmitu gadu laikā.Grāmatā atsevišķa sadaļa ir veltīta Latvijas arheoloģijas pētniecības vēsturei, atsedzot zinātnes jaunākās atziņas un demonstrējot arheoloģiskās pētniecības iespējas ne tikai senākās, bet arī nesenās vēstures izzināšanā. Patlaban arheoloģiskie izrakumi notiek galvenokārt nevis zinātnes, bet saimnieciskās darbības vārdā. «Naudas, lai raktu tikai ziņkārības dēļ, praktiski nav,» mūsdienās radušos situāciju raksturo autors. Var veikties vai neveikties gan vienā, gan otrā gadījumā, jo šī ir arheoloģijas saldā puse, ka nekad nevar zināt iznākumu. «Norokam smilšu uzkalniņu, un izrādās - tas ir dabīgs veidojums,» atklāj Arnis Radiņš, kurš kopš 1977. gada ir vadījis izrakumus bronzas un dzelzs laikmeta pilskalnos un kapulaukos un kura pieredze rāda, ka bieži vien darbojas sviestmaizes likums, ka nozīmīgas liecības tiek atrastas pēdējās dienās. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir arheoloģiskie izrakumi pirms Rīgas HES celtniecības, kad to noslēgumā tika atklāts ārkārtīgi nozīmīgs bronzas laikmeta kapulauks.Pašapziņa un pašizolācijaGrāmata Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē ir domāta ne tikai lasītāju zināšanām, bet arī pašapziņai. «Ja Latvijā nav piramīdu, tas nenozīmē, ka mums nav vēstures,» raksta ceļveža autors. To, kāpēc mums tā šķiet, viņš skaidro ar valstiskuma pieredzes ilguma trūkumu un ar to, ka karu un ekonomikas dēļ ir nojaukts vietas pārmantošanas princips, ka mazbērni staigā pa vecvecāku iemītām taciņām. Turklāt ar vēsturi ir līdzīgi kā ar citām lietām: mēs domājam, ka tas, kas atrodas ārpus Latvijas robežām, ir labāks nekā pie mums. «Ja Vilhelms Purvītis vai Kārlis Padegs būtu amerikāņi, viņi būtu pazīstami visā pasaulē un par viņu darbiem maksātu miljonus,» vēsturnieks aicina novērtēt vietējos māksliniekus un vēstures liecības. «Lai gan esam skaitliski maza tauta, latviešu un viņu senču atstātās pēdas ir pamanāmas.»Viņš ir apmierināts ar to, ka jaunajai paaudzei ir dota iespēja caur mūsu vēsturi izzināt pasaules vēsturi. «Manā izpratnē Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšana skolās ir pareizs solis, jo, piemēram, Ziemassvētku kaujas globālā mērogā ir viena neveiksmīga krievu operācija, bet mums tas ir kaut kas pilnīgi cits. Jautājums ir par to, vai sākt ar to, ko mums tas nozīmē, vai otrādi,» saka vēstures zinātņu doktors, kurš uzskata, ka pats galvenais ir, ka mūsu vēstures attīstības rezultātā mēs esam tikuši pie savas valsts. Tas ir pats augstākais, kas var būt tautai vai nācijai, un ir sāpīgi dzirdēt ko citu.«Teikt, ka es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti, ir ārkārtīgi nepareizi. Noliegt to ir absolūts ārprāts,» domā Arnis Radiņš, kurš ar savu grāmatu ir vēlējies parādīt, cik ļoti garš ir bijis ceļš līdz tai. «Valsts ir Dieva dāvana, ar kuru netiek aplaimoti visi, un tas mums ir jāizmanto par simts procentiem,» novērtē vēsturnieks. Tas ir tautas eksistēšanas un attīstības pamats. «Es runāju par emocionālu valsts pārvaldīšanu, jo tikko mēs sākam rēķināt, kas ir izdevīgi vai nav izdevīgi, viens lats vairāk vai mazāk, tā mēs esam zaudētāji,» konkretizē grāmatas autors.Mēs varam būt lepni par savu izdzīvošanas spēju, kurai ir racionāls izskaidrojums: «Pašizolācija ir ļāvusi izturēt daudzo varu maiņu - tā ir palīdzējusi izdzīvot, pielāgoties arvien jauniem dzīves apstākļiem un saglabāt tradicionālās vērtības.» Savukārt mūsdienās šī spēja ir koks ar diviem galiem, jo mēs izolējamies no savas valsts un procesiem, kas tajā notiek, - mēs paliekam skatītāju lomā, jo gudrākais paiet malā, gudrākais piekāpjas, bet patlaban tas nav pareizākais risinājums.