Ananasu ekspresis

Nu, slepkavas ir tie policisti! Un viņi, maitas, turklāt tevi, nabadziņu, ir pamanījuši. A ko tad? Tad ir jādodas pie sava narkodīlera, kurš amatu apvienošanas kārtībā ir arīdzan tavs labākais draugs, un jāsaka skaidri, gaiši un godīgi: buddy, we are in a great great shit/mēs esam pamatīgā ķezā! Ko tu tik nopietns? Tieši tā rīkojas Seta Rodžena sapīpējies varonis, vārdā Deils. Viņš uz dīlera, tfu, draudziņa Sola (Džeimss Franko) sakrālo jautājumu — ko tu tik nopietns/why so serious? (vai tas būtu slavenākā Džokera jociņa citāts no Tumšā bruņinieka?) — spējīgs ar trīcošu ļipu atgvelzt, ka nav vis nopietns, bet dikti, dikti nobijies gan. Jo — policisti slepkavas zina, kas un kur viņš atrodas. Ko nu? Skaidrs kā diena, nē, tak ne jau laikraksts, bet vispār: ir jālaižas lapās. Ne jau kāpostu, bet prom, prom, prom, prom... Johaidī, bet kas vispār tas par putnu — ananasu ekspresis? Transporta līdzeklis, ar ko ņemt kājas pār pleciem, kamēr biksas nav pilnas — respektīvi, kamēr vardarbnieka policista stroķis tev nav pielipis pie deniņiem vai iebāzts kādā vēl kompromitējošākā vietā? Nē. Nezinu, kā Latvijā, bet Amerikā ananasu ekspresis ir pati labākā zāle, to biš, marihuānas zorte — kokteilītis, no kura smaržiņas vien ne tikai jumts aizbrauc, bet paceļas viss, kas var sacelties, un vienlaikus ar bezgalīgā lidojuma sajūtu baigi nāk smiekli. Kaifs un bauda, gļuki un jautrība vienā flakonā, tā teikt. Tātad — kas mums ir jau filmas piecpadsmitajā minūtē? Slepkavība, tās liecinieks, slepkava — policists un divi sapīpējušies ķēmi, no kuriem viens tas liecinieks, otrs — viņa visvisvistuvākais korišs. Un slepkavība nepavisam nav divu jautru narīšu halucinācija. Protams, kaut kur paralēli rit kaut kāda šo divu jampampiņu privātā dzīve — abiem ir kaut kādas romantiskās attiecības ar kaut kādiem zaķiem, kuras, kā izskatās un izrādās, nav nemaz tik saulainas vai vētrainas, kā varētu likties. Nu, un visas lietas.Jautri aizšmaukt dzīviem Tagad galvenais ir aizšmaukt dzīviem (tas ir — vienā gabalā — vārda burtiskā nozīmē) un pārliecināt visus citus, ieskaitot smuki seksīgās Rozijas Peresas policisti un bērnus/puisīšus mīlošos vecākus, ka tu (tas ir, nešķiramie Deils un Sols) esi nevainīgs. Gan burtiski (ja runa ir par slepkavību), gan pārnestā nozīmē — ja runa ir par filmas žanru. Jo tā Džadam Apatovam — patlaban ASV visveiksmīgākajam producentam (Drusku stāvoklī, Četrdesmitgadīgais nevainīgais, Supersliktie, Pusbrāļi) — ir pirmā romantiskā komēdija par divu nelaimē nokļuvušu simpātisku puišu draudzību. Īstu draudzību. Ja jūs saprotat, ko es ar to — divu džeku romantisko draudzību — domāju, tad sapratīsit arī faktu, ka Amerikā visi daudzmaz cienījami kritiķi, ASV kinošņiku biedu Rodžeru Ībertu ieskaitot, šai filmai ir piešķīruši vismaz trīsarpus zvaigznītes. No četrām vispār iespējamajām. Jāatzīst, ka šī nudien ir viena no jautrākajām, prātīgākajām, aizkustinošākajām un sirsnīgākajām komēdijām, kāda šogad, skaļi žagojoties, beidzot ir atlīdusi, tfu, atnākusi līdz Latvijas kinoekrāniem. Tas pats Īberts atļāvies par Ananasu ekspresi teikt: "Šī filma ir tik virtuoza un smieklīga, kāda varētu būt pornofilma, ja to uzņemtu ģeniālais Stenlijs Kubriks." Ceru, ka cienījamais kritiķis, izsakot šo komplimentu, nebija sapīpējies ananasus.