Apdzīvotā sala

Krievijas rekords Mūziklam uz karstām pēdām min Fjodora Bondarčuka, batāliju žanra tēva Sergeja Bondarčuka dēla) jaunākais grāvējs — fantastiska un militāri politiska piedzīvojumu filma Apdzīvotā sala/Obitajemij ostrov, kas ir I daļa slaveno krievu literāro fantastu brāļu Strugacku analoga nosaukuma romāna ekranizācijai. Apdzīvotā sala iznāk vienlaikus rekordskaitā — 3400 filmas kopijās, pie viena ar krievu masu medijus pāršalkušo ziņu, ka pēc deviņu gadu darba beidzot uz ekrāniem ceļā ir arī kinoģēnija Alekseja Germana seniora opuss Stāsts par slaktiņu Arkanarā — brāļu Strugacku romāna Grūti būt dievam ekrāna versija, kuras pasaules pirmizrāde notiks Kannās. Protams, Bondarčuks nav Germans — viens strādā masu skatītājam, otrs paplašina pasaules kinovalodas arsenālu, taču zīmīgi, ka literārais pirmavots, ko izmanto režisori, ir viens — Strugacku iespaidīgās antiutopijas. Stāsti par pasauli nākotnē, kad Zemes, planētas —paradīzes, iedzīvotāji ar dažnedažādiem kosmiskajiem transporta līdzekļiem braukalē pa Visumu, šausminoties par "nekārtību", kas valda uz citām planētām. Nākotne par tagadni Zīmīgi, ka nākotnes jeb futuroloģiskas līdzības un runāšana tēlainajā Ezopa valodā abiem māksliniekiem kalpo par pamatu, lai acīmredzami vēstītu par pasauli un, kas vēl svarīgāk, Krieviju tagad. Tikai aklais nesapratīs, ka absolūta politiskā kontrole, totalitārisms un ideoloģiskais fašisms, kādā eksistē cilvēki abās filmās, attiecas ne jau uz kādām abstraktām civilizācijām. Tomēr pats intriģējošākais šajā kinosižetā ir fakts, ka par līdzīgām tēmām izsakās kardināli tik dažādi režisori. Viens — klasiķis Germans — tipisks nonkomformists un konsekvents padomju sistēmas ienaidnieks, kas sevi jau apliecinājis ar tādiem vareniem darbiem kā antistaļiniskieantisovetiskie Hrustaļov, mašīnu!, Pārbaude uz ceļiem un Mans draugs Ivans Lapšins. Otrs — Bondarčuks — tipisks "svītas cilvēks", glamūra un tusiņu varonis, kura prokrievisko, tomēr drusciņ divdomīgo filmu 9.rota pats prezidents Putins skatījās savā dāčā kopā ar uzņemšanas grupu un atzina par labu esam. Baidos, ka Apdzīvotā sala varas elitei sagādās nelielu vilšanos. Jo, par spīti šķietami viegli prognozējamam konformismam, Bondarčukam iznācis politiskajā ziņā visai nežēlīgs Krievijas portretējums, ja pieņemam, ka Sarakšas planēta, uz kuras kosmiskās ķibeles dēļ spiests nolaisties Zemes iemītnieks, daiļš kā Apolons jauneklis, vārdā Maksims Kamerers, tomēr ir domāta mūsu civilizācijas daļa, vārdā Krievija. Un atnāca Supercilvēks Filmas darbība notiek 2157.gadā. Maksimam Kamereram ir veikta tā sauktā bioblokāde,kas ļauj ceļot pa svešām galaktikām un viņa fiziski intelektuālās iespējas ir faktiski neierobežotas. Maksims būtībā ir nīčiski apoloniskais Supercilvēks, un kā tāds viņš kļūst par dabisku mērķi politiskajai un zinātniskajai elitei (abas ir saplūdušas) uz Sarakšas, kas nav tik attīstīta kā Zeme. Tālāk seko brīnumu un piedzīvojumu pilns Maksima Kamerera individuālās izglābšanās ceļš no Sarakšas režīma un puiša, protams, noorganizētā vispārējā apziņas un brīvības revolūcija, sadarbojoties ar Sarakšas disidentiem, no kuriem galvenie ir Rada Gaala un viņas brālis Gajs (revolucionāre Rada, saprotams, kļūst par Mak-Sima sapņu meiteni). Vēl filmā ir vesela galerija interesantu tipāžu, tā dēvēto virodoku/izdzimteņu, kas ir kolektīvajai zombēšanai nepakļautie apolistiskie pilsoņi (Zefs, Vepris, Fanks un jo sevišķi Annas Mihalkovas tēlotā Ordija Tadere, kas izskatās uz mata kā Merila Strīpa...). Plus, bez šaubām, viskrāšņākie filmas varoņi — negatīvie personāži jeb politiskie līderi, tādi kā Rotmistrs Čaču, prokurors Gudrinieks un Klejotājs jeb valdošās politiskās kliķes Nezināmo Tēvu klans vadonis, tāds kā Sarakšas KGB vadītāja, psihiatra un prezidenta apvienojums, kura tieksme savā ideoloģiskajā un ķermeniskajā pakļautībā iegūt skaistuli Maksimu ir gluži vai slimīgi patoloģiska. Vispār jautri. Pieskaitiet vēl izcili safilmētos un datorģenerētos militāro operāciju kadrus, kuri nudien "pārspļauj" Holivudu, un būs skaidrs, kādu politisku operu sagatavojis Bondarčuks. Tā ir diezgan graujoša un savā politiskajā anekdotismā trāpīga — kā jau krievi šo žanru prot pasniegt. Ja vien tik ļoti nedurtos acīs režisora un specefektu meistaru centība uztaisīt grāvēju grāvēju. Visiem grāvējiem paraugu. Citādi — gaumīgs politiski karsts kino, kuru pavisam jautru kā allaž padara lieliskie aktieri, pašu Fedju Bondarčuku ieskaitot. No efektīgas lomiņas sev režisors nav spējis atturēties.