Tomēr režisors nejoko - trauslais pusaudzis tik tiešām seko vectēva norādēm un meklē sievišķi, turklāt tādu, par kuras seksuālo potenci nevienam nerodas šaubas (ja nu vienīgi skatītājiem maķenīt neērti skatīties uz neveiklajām erotiskajām pretenzijām, kuras par varas makti ekrānā realizē Cane, jo režisors domā, ka tas ir smieklīgi). Vēl Canem pilsētā priekš vectētiņa jānopērk svētā Vasilija ikona, jo pirms nāves viņš grib kļūt paraugticīgais (pirmais solis šajā virzienā ir baznīcas zvana liešana, kuru deda jau veicis).
Slāvu īstais garīgums
Šī sīkā Kusturicas atsauce ar zvanu paša filmā Apsoli man to/Zavet uz Andreja Tarkovska daiļradi acīmredzot mudināja Ņikitu uz publisko plātīšanos ar kažoku un tekstiem "tikai mēs, slāvi, saprotam, kas ir īsts garīgums".
Man gan šķiet, ka reiz par šedevrālām uzskatīto filmu Čigānu laiks, Melnais kaķis, baltais kaķis autors ir krietni sen jau iekritis radošajā komā, jo štancē vienu par otru sliktākas filmas. Arī Apsoli man to diemžēl nav izņēmums - te vairs nav ne vēsts no šarmantajiem Balkānu jokiem, kas robežojās ar tīro neprātu, viss filmā notiekošais atgādina pajēlu agrīno postpadomju laiku komēdiju, kur par pliekanajiem seksuālas iedabas jociņiem un politiskajām atsaucēm (starp citu, acīmredzami nostalējošām pēc "lielās nedalāmās sociālistiskās Dienvidslāvijas") pat smieties kaut kā neērti.
Protams, nelokāmiem Kusturicas faniem būs gan svētais tēvs, kas prot bliezt ar kulaku deģenerātiem, kuri viņam traucē veikt bēru rituālus, būs arī pilnīgākajiem idiotiem līdzīgie bandīti gangsteri, kuri priecājās par demokrātiju Serbijā un taisās ciematā uzcelt Dvīņu torņus, bet kuriem patraucē mūsu galvenais varonis vectēvs ar kliedzieniem: Fašisti! Tikmēr trulie cieminieki sačukstas pa kaktiem - vai patiešām būtu sācies Trešais pasaules karš? (Un Kusturica starp varoņiem nekautrējas, kaut arī satīriskā formā, tomēr ieviest partizānus–monarhistus, kuri ģērbti taisni tādās drēbēs kā Otrajā pasaules karā četņiki - civiliedzīvotāju baisākie iznīcinātāji...) Vārdsakot, Kusturica sarīko vēl vienu kino kariņu jau tā daudz cietušās Dienvidslāvijas teritorijā. Režisoram to ir viegli darīt - viņš dzīvo Parīzē.
Kāpēc viņi bučojās
Tāpat arī mulsina Kusturicas nepārprotamā simpatizēšana Putina Krievijai - pavērojiet, cik sajūsmīgi cieminieki uztver krievu sportistu parādi, ko translē TV. Un, kad atskan padomju/krievu himna, visi eksjugoslāvi ceļas kājās. Piedodiet, bet es atsakos saskatīt šeit jelkādu satīru. Salutējošie serbi Krievijas himnai skanot - tas ir pēdējais punkts, kas izskaidro, kāpēc Ņikita Mihalkovs Maskavā Kusturicu bučoja uz lūpām kā Brežņevs Honekeru - šīs himnas vārdu autors tak ir Ņikitkas papiņš Sergejs. Un, jā, arī filmas vectētiņš aizkustinājumā raud, dzirdot PSRS - Krievijas himnu. Interesanti, vai viņš raud arī, klausoties sabrukušās Dienvidslāvijas valsts galveno melodiju? Bet mazdēls Cane režisoram ap šo laiku jau kļuvis nevajadzīgs - govs pārdota, sieviete dabūta, bandītgangsteri izkastrēti. Filma iesākas ar buļļa rūnīšanu, bet beidzas ar tīņa Canes veiktu gangsteru atamana kastrāciju. Laikam par to, ka šis atamans filmas laikā izdrāza tītarieni un kaķenes. Kamēr viņa labā roka bailēs trīc, ka viņu savukārt izdrāzīs kuilis. Vēl tur ir sekss starp punduri un mauku. Nu, šausmīgi rēcīgi! Ģeniāli! Šādas neobarbariskas filmas, kur visi visus drāž, parasti sauc par kinomēsliem, varbūt derētu ieviest apzīmējumu - joki–kusturiki?