Auklītes dienasgrāmata

Visdrīzāk pat ne pašas filmas īpašā potenciāla, bet gan tās producenta — varenā Hārvija Veinšteina aktivitāšu dēļ. (Šis vīrs "kā nekustamais īpašums", kura paspārnē savulaik tika diedzēts ne viens vien brīnums — arī Kventins Tarantīno — pēc paša leģendārās kompānijas Miramax pārdošanas mēģina uzķīlēt savas jaunās kompānijas The Weinstein Company muskuļus). Tomēr Auklītes dienasgrāmatām ir visai attāls sakars ar festivālu filmu ekstremālismu vai īpašiem mākslas meklējumiem — tas ir raiti, pēc Holivudas vidusmēra piegrieztnēm izdreijāts stāsts ar morāli — par jaunu meiteni, diplomētu antropoloģi, kura tā vietā, lai mestos Ņujorkas biznesa pasaules iekarojumos, tērē laiku, strādādama par auklīti. Tieši tā uzskata viņas māte — medicīnas māsa, kas daudz upurējusi, lai meita tiktu pie izglītības.Annija (Skārleta Johansone sev netipiskā ikdienišķā brunetes veidolā) gan savu sākotnēji nejaušo nokļūšanu smalkā 5.avēnjas apartamentā pie cēlas dāmas (Laura Lineja) un viņas septiņgadīgā puika par laika tēriņu neuzskata. Viņai patīk pētīt sabiedrību, vērot, secināt, kataloģizēt — ne velti viņas aizraušanās ir Ņujorkas Dabas muzejs (tas pat, kurā plosījās filmas Nakts muzejā varoņi). Tieši šeit izskan viens no filmas sirsnīgākajiem tekstiem — mazā puikas jautājums savai no sākuma spārdītai, tagad jau vismīļajai auklītei Annijai — stāvot pie vitrīnas, kur attēlota ainiņa iz "pirmcilvēku" dzīves. Tur ir māte un mazulis, bet kur tad auklīte? — prasa puika.Var jau būt, ka arī šī frāze ierakstās "vidējās banalitātēs", kurai vieglu roku filmu pieskaita mani kolēģi kritiķi. Taču viena tēma uz, jā, uz visai paviršās augstākās sabiedrības spožuma un posta (neuzticība, cinisms, milzu bizness un milzu vientulība) izvērsuma ir iezīmēta visai precīzi. Tā mazā puikas nedrošība un pamestība pasaulē, kur nemitīgi tiek mainītas un patriektas aukles, kur tēva nekad nav mājās, bet māte, veiksmīgi apprecējusies smalkas mākslas galerijas izbijusi darbiniece, savas neirozes likvidē, pazemojot kalpotājus, klīstot pa smalkām bodēm un suarejām, nevis ķēpājoties ar pašas bērnu.Šo lomu sniega karalienes cēlumā izspēlē lieliskā Lora Lineja. Skaidrs, ka Annija, kura sevi gara acīm redz aizlidojam ar Mērijas Popinsas (ir tāda filma par aukļu aukli ar Džūliju Endrūsu) rozā lietussargu, ilgi viss neaizkavēsies glaunajos Ņujorkas apartamentos — visdrīzāk viņa jau sen būtu pielikusi punktu saviem antropoloģiskajiem pētījumiem/vērojumiem, ja vien ne puika — pieķēries auklītei no sirds. Taču vecāki jau nebūtu vecāki vai vismaz viņi nedzīvotu tik labi (pamatīga didaktika!), ja neliktu sava bērna sirdij lūzt un jaunā, glītā auklīte nesatiktu simpātisku puisi.Filmas veidotāji nedaudz centušies respektēt dienasgrāmatas formu — filmā bieži ieskanas Johansones aizkadrā komentējošā balss, laiku pa laikam tiek piedāvāta arī atraktīva datorgrafika "skats uz pasauli ar auklītes acīm". Tas sastindzina reālos Manhetenas ielās satiktos cilvēkus, padarot viņus par dabas muzeja eksponātiem — ievietojot tos vitrīnā un kataloģizējot. Atraktīvi un interesanti!Savukārt mātēm filma piedāvā racionalizācijas priekšlikumu — kā nemanot novērot pašu aukli. Procesā būs nepieciešams lācis un slēptā kamera. Un pēcāk kā pēc rungas mājiena pārdzimt jaunai dzīvei, atskāršot, ka pašas bērns ir vērtība.