Uzrakstīju šo neveiklo frāzi un apsmējos. Jā, viens likums - viena taisnība visiem, bet likumi, kā zinām, ir kopīgi, toties katrs gadījums - ļoti konkrēts. Smalki pazemot Ja tā nebūtu, nebūtu arī filmas Bildinājums/The Proposal, kuras divdomīgais un visas pasaules sieviešu cieņu "pazemojošais" plakāts (Sandra Buloka ar līgavas pušķi nometusies Raiena Reinoldsa priekšā uz ceļiem, acīmredzami lūdzot puisim roku) jau rosinājis dažus asprāšus inetā izveidot animētu un kustīgu šīs bildes variantu - nabaga tupošās Sandriņas seja ritmiski tuvojas tik tuvu Raiena bikšu priekšai, ka kļūst neērti... Kaut gan tieši šāda postera versija nebūt nav pretrunā ar to, kas filmā, dēvētā par romantisku komēdiju, tiešām notiks, - fizioloģiski seksuālo jociņu īpatsvars, sevišķi filmas sižetisko norišu Aļaskas daļā, nevienu nespēs atstāt vienaldzīgu. Taču vispirms par likuma burtu, tikai tad - par tā (un filmas kopumā) garu.
Man imponē, kā krievu kolēģis no Total-Film sauc Sandras Bulokas tēloto varoni - ietekmīgas Ņujorkas izdevniecības galveno redaktori -, proti, "sertificēta Kanādas kuce ar Louis Vuitton somiņu". Jo viņa tāda ir: šai izkāmējušam buldogam līdzīgajai priekšniecei nav lielākas baudas kā smalki pazemot un dresēt padotos, sevišķi, ja tie ir gados jaunāki un vīriešu dzimuma pārstāvji. Savukārt Raiena Reinoldsa varonis - tāds mīlīgs, bet gļēvs bučmūlītis - ir akurāt šīs bosienes "sekretāre", kurš, nedod dievs, kaut minūti nokavēs darbu vai no priekšnieces acīm nepareizi nolasīs viņas oficiālās vēlmes.
Varētu jau tā mimra/kuce turpināt plosīties savā redakcijā uz nebēdu, ja ne ASV imigrācijas likumi, kuru pārkāpšanas dēļ Kanādas pilsoni "bosieni" Mārgaretu draud atlaist no darba izdevniecībā un deportēt no ASV divdesmit četru stundu laikā. Taču, ja Sandras varone ievērotu likumu, nebūtu filmas. Un viņa nolemj mudīgi iegūt zaļo karti/green card/uzturēšanās atļauju Amerikā, piespiežot sevi apprecēt - varat minēt, kuram!
Un šajā brīdī sākas, nē, ne kaislīga melodrāma par padzīvojušas
sievietes liktenīgo mīlu pret gados jaunāku vīrieti (kā, piemēram,
klasiskajā Holivudas šedevrā Saulrieta bulvāris/Sunset Boulevard
(1950), stāstā par mēmā kino dīvas Normas Desmondas liktenīgo
kaislību pret divdesmit gadus jaunāko scenāristu neveiksminieku ar
ģeniālo Gloriju Svensoni galvenajā - Normas - lomā) vai
ekscentriska satīra par nevainīga zaļknābja studenta un daudz
pieredzējušas, nobriedušas, gudras sievietes paradoksāli skumīgo
romānu (kā citā šedevrā - Maika Nikolsa filmā Absolvents/Graduate
(1967) ar satriecošo Annas Benkroftas un Dastina Hofmana saspēli),
pat ne pikanta vecējošas piecdesmitgadīgas aktrises zvaigznes
kaprīze par katru cenu nofilmēties "fatālos sakaros" ar kādu jaunu
vīrišķi (šādas lomas ideāli piestāv Šāronai Stounai un jo sevišķi
Mišelai Feiferei, kura joprojām ir ne tikai neatvairāma, bet arī
teicama dramatiska aktrise, teiksim, Stīvena Frīrsa melodrāmā
Cherry (2009), kur par "ķirsīti" sauc slavenas Parīzes kurtizānes
jauniņo mīlnieku; vecuma starpība - 55 pret 19, vai filmā Personal,
tur Feiferes, kura dzīvē pārkāpusi 50 gadu slieksni, filmas mīlas
objekts ir Eštons Kačers - 31 gadu vecais 47 gadus vecās aktrises
Demijas Mūras vīrs).
Patriarhālas rupjības
Romantiskā komēdija Bildinājums iet citu ceļu - tā šo visnotaļ realitātē aktuālo tēmu - vecākas sievietes attiecības ar jaunāku vīrieti - ietver sociālo lomu komēdijas rāmī un dara to visai precīzi un gudri. Pat ja iesākumā šķiet, oi, nē, tagad R.Reinoldsa sekretārs kļūs par kaprīzu lellīti, kas visādos pazemojošos veidos būs jāpierunā precēties ar Bulokas izdevniecības monstru. Katrā ziņā attiecību modelis "vecāka dāma un jauns džeks" (btw, abus aktierus tiešām šķir visai krietna vecuma distance - trīspadsmit gadu). Paklīrējies bišķiņ (arī ar minēto plakāta pozu - puisis patiešām liek bosienei Ņujorkas ielās publiski lūgt viņa rociņu), jauneklis piekrīt fiktīvajām laulībām un pat ne gluži gribētam ceļojumam ar jauno līgavu uz Aļasku pie saviem vecākiem, kuri turklāt izrādās ekoloģiskie miljonāri un ne mazāk ekscentriski kā viņu dēliņš, kurš ar savām intelektuālajām pretenzijām aizmucis no "aukstās roņu zemes" uz bohēmisko NYC.
Piedevās, kā varbūt noprotams, sākotnējais dzimumu karš, kur puisis, būdams izdevīgākās pozīcijās (viņai vajag šīs laulības, ne jau man!), sarunā un sastrādā dažādas patriarhālas rupjības, vēlāk abi nododas likumsakarīgai "dzīvnieciskai ziņkārībai" par jauniegūto partneri, un šī jezga mazpamazām noved līdz loģiskam finālam - īstai mīlestībai.
Tik mazi pupi!
Jāatzīst - visu cieņu Sandrai Bulokai, kura ne sevišķi izdevīgo "pirmspiecdesmit robežās trakojošas stervas" lomu izpilda ne tikai ar pašcieņu, bet pat elegantu šarmu un trāpīgu sociālā tipāža izjūtu. Jo, ja esam godīgi līdz galam, - kuru vairs mūsdienās interesē dzimumu lomas, jo vairāk - dzimumu karš, ja ir laime, ka vispār Holivudas produkcijā, sevišķi komēdiju sektorā, var skaidri saprast, kādam konkrētam dzimumam kurš pieder??? Prieku sagādās arī daudzie kolorītie perifērie tēli, jo sevišķi līgavaiņa vecmāmiņa, kura pārdzīvo, ka mazdēla topošajai sievai tik mazi pupi, un baltais kucēns, kurš Aļaskā terorizē Bulokas Mārgaretu, līdz viņa mēģina suni izbarot ērgļiem.
Vājāks posms filmā diemžēl izrādījies Skārletas Johansones dzīvesbiedrs R.Reinoldss, kuram bez glītā "interfeisa" un labi trenētā torsa grūti sastiķēt uz ģīmja ko līdzīgu patiesām dziļām jūtām. Taču režisore iesācēja Anna Flečere, kura Holivudā vairāk pazīstama kā horeogrāfe asistente (Matu laka, Maska, Bugivugi naktis, Titāniks), prot buksējošās filmas vietas atsvaidzināt, teiksim, ar leģendārās 80.gadu grupas Frankie Goes to Hollywood hitu Relax, kura laikā Bulokas varonei par godu Aļaskas pašdarbnieks dejo striptīzu. Ko padarīsi - līgavaiņa vecāki muzičku pasūtījuši!