Čiža acīm

(Filma bija skatāma Lielā Kristapa skatē.) Savulaik par Irinas Piļkes dienasgrāmatu - asprātīgiem neprofesionāles zīmējumiem - producents Bruno Aščuks izdzirdēja kādā Latvijas radio raidījumā, pēcāk radās arī ideja - bildītes, zīmējumus, kuros sirmā kundze ir iemūžinājusi savus dzīves mirkļus - oficiozos un personiskos - , izmantot kā materiālu filmai. Stāstā par cilvēku padomju laikā akcentējot nevis politiskas dimensijas, bet šķietami publiski nepamanīta "vienkāršā" cilvēka dzīves mērogus - prieka, bēdu, drāmu mirkļus. Jā, arī tās sadzīves reālijas, par kuru eksistenci sen esam piemirsuši, taču kurām savulaik bija teju fatālas nenovēršamības spēks - kā vienam cilvēkam atļautie dzīvojamās platības niecīgie kvadrātmetri, kas kopdzīvi ar māti un vīru vienā istabā ļāva klasificēt kā normu. Piļkes kundzes - mīļvārdiņā dēvētas par putnēnu - Čižu (krievu val,) - zīmējumi ir tas zelts, kas filmu padara īpašu ne tikai latviešu kino kontekstā. Autori - dramaturģe, intervētāja Nora Ikstena un režisors Edmunds Jansons ir teju simtprocentīgi uzticējušies Čižam - filmā ir tikai daži zīmējumi, kas nepieder Irinas Piļkes rokai - tā panaivā, stilizētā epizode, kurā kāda dāma zaļā džemperī ar Noras Ikstenas vaibstiem intervē sirmu kundzīti - uzzīmēto Irinu Piļki. Filmā ieviesta arī epizode, kas asprātīgi ilustrē Čiža un filmas autoru attiecības: sirmā kundze šķiet mazliet aizvainota par filmas veidotāju vēlmi atplēst viņas dienasgrāmatas "aizlīmētās", privātās lapas - tās, kurās uzzīmēta aplidošanas, cerēšanās pieredze ar Irinas kundzes abiem vīriem. Ir vēl Čiža laipnā seja filmas finālā - dokumentāla, kameras fiksēta. Nekādus citus principiālus jaunievedumus un dramaturģiskas spēles autori nepiedāvā, aizkadrā ļaujot skanēt Irinas Piļkes balsij - stāstam par savu dzīvi kopš XX gs. 40.gadiem. Atdzīvināti un animēti ir viņas zīmējumi. Tieši zīmējumi (arī to atlase) ir tas unikālais materiāls, kas piedāvā nebijušu skatījumu uz XX gs. otrās puses vēsturi viena cilvēka mūža garumā. Te ir gan amizanti absurdas (no šodienas viedokļa) sadzīves detaļas (invalīdu tačkas, padomju medicīnas pieredze, Staļina traģikomiskā apraudāšana slimnīcā u.c.), gan tā personisko izjūtu padrēbe, kas oficioziem padomju rituāliem piešķir personiskās pieredzes smeldzi un, par spīti sociālismam un slimībai, - vitāli pavadīta mūža garšu. Irina Piļka stāsta par 1.maija demonstrācijām, no kurām parasti Revolūcijas ielā aizbēgusi, par mazliet lustīgu iedzeršanu pirms kolektīvā pasākuma, vārdu sakot, par to "pazudušo laiku", kas ar katru brīdi no personiskās, emocionālās šo laiku piedzīvojušo cilvēku pieredzes arvien vairāk pārvēršas atsvešinātos, konceptuālos tekstos, ko ievietot plauktiņā ar uzrakstu "Padomju Latvija, sociālisma periods". No Čiža acīm nevajag gaidīt kādu īpašu konceptuālu vēstījumu - par "sociālisma nežēlību, kas saēd dvēseli" (skat., teiksim, oskaroto vācu spēlfilmu Citu dzīve - iespējams, pasaulē pamanītāko filmu, kas analizē cilvēka situāciju sociālismā). Visu mūžu ar smagu slimību sadzīvojušās Piļkes kundzes zīmējumi - ar detaļu kultūru, liego ironiju un fantastisko optimismu attiecībā pret pasaules lietu kārtību - ir filmas "koncepcija". Tā piedāvā latviešu pēdējo padsmit gadu vizuālajā kultūrā neeksistējošo emocionālo padrēbi nesenajai vēsturei, pret kuru tā īsti vēl i neprotam attiekties, labākajā gadījumā vēloties vai nu atkratīties, vai pieiet no vēsturisko procesu, ne cilvēciskās pieredzes aspekta. Starp citu, Čiža acīm, izrādās, var būt noderīga (ne tikai eksotiska) pieredze arī "kapitālisma laika" bērnam — vienpadsmitgadīga meitene pēc filmas noskatīšanās teica: "Jāsāk zīmēt dienasgrāmatu."