Ak jā, ir vēl viena tuvība/līdzība - aktiera Gošas Kucenko milicis/alkoholiķis/paranoiķis, kurš izpestīts no durkas (psihiatriskās klīnikas - krievu slengs) pret savu gribu, mīl iegulties "kontūrās", proti, ieņemt to vietu, kur tikko gulējis ar krītu apvilkts kārtējā nomočītā (nogalinātā) ķermenis. Ja atminaties uz kulta statusu pretendējošo Serebreņņikova Tēlojot upuri, galvenais varonis upura tēlošanu (izmeklēšanas eksperimentos) bija padarījis par maizes darbu. Tādas postmodernas rotaļas un saiknes…
Atgriežamies pie krievu kino - kā nedēļas nogalē publiskā sarunā Rīgā vēstīja jau piesauktais Serebreņņikovs, Krievijas kino ir pienākuši sūri laiki - valsts finansējums turpmāk tiks novirzīts lielajām kinostudijām strikti ideoloģiski kontrolētu filmu izveidei. Vai šādos jaunās kontroles apstākļos varētu tapt Antikillers, pat nezinu, un būtībā diez vai šī iemesla dēļ vajadzētu raudāt (kaut, protams, totāla valsts kontrole ar idejiski pareizu filmu pasūtināšanu pamatā veikliem, gludi muldošiem konjunktūristiem ož pēc sveiciena totalitārismam).
Trešais Antikillers tapis pirms jaunajām vēsmām, turklāt Krievijas Pirmā kanāla leknajā finansiālajā aizvējā un reklāmu servisā (un tas ir drošs ceļš uz labu kasi). Un to, labi gribot, varam ierindot "draisku", brutālu postmoderno rotaļu lokā, kas taču paredzētas masu baudām. Sak, ar ko tādi Džeisona Stetnema kronētie mordobojņiķi (filmas, kuru galvenā atrakcija ir nogalināšana) kā Transporter, Crank: High Voltage ir labāki par Antikilleru - tādas pašas vulgāras, brutālas odziņas masu baudu leknajā izpriecu dārzā, varbūt vien stila un ironijas vairāk. Taču ko mēs zinām par krievu stilu un ironiju!? Kur vēl kāds atļautos galveno varoņu - tā paša neirotiskā dzērājmiliča/supermena un elegantas baņķieres - mīlas ainu uzņemt piegānītā tualetē, kurā abi mīlnieki pirms kaisles akta salej rumpī pa puspudelei šņabja (viņš) vai viskija (viņa). Un tas ir tikai sākums, kam seko grandiozs slaktiņš ar sliktajiem, kurā šļerkst, žļerkst un šķīst un acis tiek durtas pat ar nospertu vibratoru! Tāds, lūk, šis krievu action ar kaudzēm līķu, kaudzēm sadauzītu mašīnu, tonnām jēlvārdu un "neprātīgu mīlestību". Neiztiksim arī bez atmiņas zaudējuma efekta un vāras autoru atvainošanās, sak, visas šīs vulgārās, jēlās šausmas takš nav "pa nopietnam", vien fantāzijas dzemdēta vīzija, ko kādreizējais milicis ir aprakstījis savā grāmatā. Un grāmatas taču lasa inteliģenti ļaudis, tālab Antikillers sākas un beidzas elegantā Maskavas grāmatnīcā. Tātad ar "garīgumu" viss kārtībā? Bet starp sākuma un fināla ainām - grandioza močilovka (slaktiņš - krievu val.) vienkāršajam krievu (un tuvo aizrobežu) skatītājam par prieku.