Varbūt tieši pašpietiekamība un apmierinātība ir par iemeslu tam, ka EIFF jau vairākus gadus kā zaudējis savas pozīcijas Eiropas un pasaules festivālu elitē – kaut gan, protams, B klasē - EIFF nekad nav bijis ne Kannu, ne Venēcijas, ne Berlināles līdzinieks. Tomēr pēc svaigākā, šokējošākā, arthouse apritē skaļākā kino brauc uz virkni citu, dažbrīd pat iespējās un tradīcijās mazāku “iestādījumu”. Zināmā mērā tas, protams, saistāms ar pēdējā laika mēreno, ekperimentiem un skandāliem nabadzīgo saturu programmās, un ar administratīvām u.c. pārmaiņām festivāla pastāvēšanā. Nav īsti skaidrs, kāds tad ir tā virzības kurss tik būtiskajā mērķauditorijas nodefinēšanas ziņā – vai tie ir kritķi, filmu iepircēji/izplatītāji, festivālu programmētāji, vai tā saucamā “vispārējā” publika, kura pievilināma ar slavenību kultu. Pēdējo lauciņu tīri ģeopolitiskā kontekstā jau sen pārņēmis Britu Kino institūta (BFI) Londonas Starptautiskais kinofestivāls, lielākais un komercialākais regionā, ar pasaules mēroga pirmizrādēm, slavenībām, skaļajiem vārdiem gan režijā, gan aktieros, par galvenajiem uzsvara punktiem padarot tādas filmas kā “Melnais gulbis” un “Fantastiskais Lapsas kungs”. Festivāla organizētāji, šķiet, cenšas doties uz abām pusēm, gan rīkojot simpoziju kino kritiķiem un teorētiķiem, “Jaunā sinefilija”(The New Cinephilia), gan izrādot Holivudas garadarbus brīvdabas seansos pilsētas laukumā. Tomēr īstas konsekvences nav, pie tam iepriekšējo gadu festivāla radošo direktori nomainījis entuziastisks austrālietis un konservatīvie, par spīti politkorektā multikulturālisma spaidiem joprojām ksenofobiskie briti/skoti pret pārmaiņām un jaunievedumiem attiecas, maigi sakot, aizdomīgi.Lai nu kā, šī vismaz bijusi vieta, kur konstatēt pulsu britu salās tapušajam kino – lai gan to, protams, ar vērienu dara arī Londonas kinofestivāls. Kaut gan programa līdzās starptautiskam filmu kopumam ietver gan britu dokumentālā kino, gan pilnmetrāžas spēlfilmu, gan jauno autoru īsfilmu fokusa programmas, patiesi izcilu, starptautiskā vidē ar potenciālu konvertējamu darbu ir maz.Festivāls tika atklāts ar īru režisora un scenārista Džona Maikla Makdonas/McDonagh (slavenā Mārtina Makdonas (“Reiz Brigē”(In Bruges) brālis) autordarbu, karātavu humora komēdiju “Kārtībnieks”(The Guard), ar izcilu raksturtēlojumu īru aktiera Brendana Glīsona personā. Filmas centrālais varonis - nepolitkorektais, vulgārais, prostitūtas un grādīgu malku nesmādējošais policijas oficieris narkotiku kontrabandas atmaskošanas uzdevumā mazā Īrijas ostas pilsētelē spēlēts britu stoicisma, pašironijas, un amerikāņu film noir labākajās tradīcijās. Nojaušot no labvelīgās reakcijas pirmizrādē, filmai ir potenciāls kļūt par lokālas nozīmes grāvēju.“Astotā lappuse”(Page Eight), britu režijas vecmeistara Devida Hēra/David Hare politiskais trilleris – pirmais darbs kino pēc 20 gadu pauzes, “ieķeksē” visos žanra kanonu lodziņos - saistība ar konfliktiem Tuvajos Austrumos, britu-amerikāņu politiskā saistība slepenas informācijas noklusēšanā un “cīņā pret terorismu” – tomēr arī līdz ar to šķiet kā Romana Polaņska “Rēgu rakstnieka” (Ghost Writer) vārga atblāzma, lai neteiktu – aizdomīgi tuvs darbs tēmā un izpildījumā.Visiespaidīgakais tomēr ir Edinburgas festivala mīluļa, skotu režisora Devida Makenzija/David MacKenzie jaunākais darbs, filma ar divējādi tulkojamo nosaukumu “Perfect Sense” (nozīmējot gan to, ka kaut kas ir pilnīgi skaidrs, loģiski izprotams, gan “sense” kā maņu – par ko arī runa filmā). Agrākās Makenzija filmas (“Jaunais Adams” (Young Adam), 2003, Hallam Foe, 2007, Spread, 2009) šeit reiz piedzīvojušas pirmizrādi, vēlāk gūstot atzinību starptautiskā arēnā. Viņa atgriešanās ar apokaliptisko drāmu – pasaules gals kā cilvēces pakāpeniska un neatgriezeniska maņu zaudēšana – ir gan tik aktuālā atsauce uz klimata izmaiņu tematiku, gan nodeva “pasaules gala” filmu birumam, gan skatuve izcilam aktieru ansamblim jutekliskā love story – “Trainspotting” zvaigznei Jūenam Makgregoram un Evai Grīnai (“Sapņotāji” (The Dreamers)).Daudzsološas šķiet nākamajās dienas pirmizrādi gaidošās “Projekts “Nim””(Project Nim), rež. Džeimss Māršs/James Marsh (Oskars par filmu “Cilvēks uz virves” (Man on Wire)) un “Bobijs Fišers pret pasauli” (Bobby Fischer Against the World), rež. Liza Garbusa/Liz Garbus. Spēcīgs dokumentālā kino gars ir gan EIFF asinīs (kurš 1947. gadā aizsakās ka dokumentālo filmu programma), gan britu kino stiprā puse; tādēļ nav pārmetams, ka kāds dara to, kas padodas vislabāk. Gaidām ar nepacietību.
Edinburgas festivāls ļauj sataustīt britu kino pulsu
14.jūnijā sākās un līdz 26.jūnijam turpinās 65. Edinburgas Starptautiskais kinofestivāls (EIFF), kas joprojām sevi dēvē par vienu no senākajiem un tradīciju bagātākajiem pasaulē. Prestiža auras festivālam netrūkst, tapat kā lepnajai un bagātajai Skotijas metropolei, kuru Rietumu ekonomiskā lejupslīde, kā nojaušams no preses, skārusi visai maz.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.