Elizabete. Zelta laikmets

Filma precīzi definē darbības laiku - 1585.gads. Karaliene Elizabete, ko spēlē tā pati Keita Blānšeta, kura bija Elizabete arī pirms deviņiem gadiem filmā Elizabete (atvainojiet, atkārtošos - abas filmas veidojis indiešu cilmes režisors Šekhars Kapūrs; pirmā no tām nepazīstamo Blānšetu padarīja par starptautisku zvaigzni), pēc elementāriem matemātiskiem aprēķiniem ir 52 gadus veca. Keitai Blānšetai ir daudz mazāk - 38, bet šī nesakritība filmā tik tiešām ir nebūtiska. Šekhars Kapūrs savu vīziju par Elizabetes privāto drāmu, vientulību un neatbildētajām jūtām, gluži tāpat kā viņas neizbēgamo lēmumu sodīt ar nāvi asinsradinieci, katolieti Skotijas karalieni Mariju Stjuarti (izcila, Oskara cienīga Samantas Mortones loma) un tuvīno spāņu armādas uzbrukumu, skata vien kā vēsturiskas kniepadatas - pieturas punktus savā vizuāli skaistajā vīzijā/fantāzijā.Fantāzijā vecumam nav nozīmes.Vēsturnieki filmā Elizabete. Zelta laikmets var necensties uzrādīt neprecizitātes: vēsture ir subjektīvo atmiņu kopums, mitoloģija, kurā slēpto patiesības graudu nevar izlobīt pat vissausākajās hronikās - tā uzskata kvēls Elizabetes pielūdzējs režisors Šekhars Kapūrs, kurš filmā ļauj vaļu lieliem, spēcīgiem triepieniem.Sižetiski filma risinās gan privātajā, gan lielās vēstures arēnā. Pirmajā Elizabetes I, dēvētas par karalieni jaunavu, interesi ir uzjundījis pasaules apceļotājs, šarmantais sers Volters Relijs (Klaivs Ouens), ja uzticamies aritmētikai - teju 20 gadus jaunāks par Elizabeti I. Viņas attiecības ar Reliju - nojausmas, trausli mājieni, tikko jūtams flirts un dzelžaina paškontrole, apzinoties, ka šīs jūtas nav iespējamas, nav īstenojamas, - iezīmē Elizabetes privāto drāmu. Te gan jāsaka, Blānšetai, kura filmā izpilda spožu solo, īsti nav partnera - tumšacis, visumā tik labais britu aktieris zvaigznes (un smaržu reklāmu) kārtā ieceltais Klaivs Ouens līdz sava varoņa būtībai nav ticis. Kas ir šis Relijs - veikls karjerists, kurš gatavs izmantot novecojošās karalienes interesi, vai ideālists, kuru fascinē viņas būtība? Kas tad viņu īsti velk pie Elizabetes - šarms vai vara? - tā arī nav noprotams. Kaut ciešanas un pieviltas sievietes aizvainojums, kam ļaujoties Elizabete aiztrieks Reliju pat uz Taueru, ir viņas pašas roku darbs. Viņa pati, karaliene, piespēlēja Relijam svaigu, jaunu miesu - vienu no savām galmadāmām - un pakļāva viņu kārdinājumam, kaut kvēli vēlējās saglabāt pašas mulsinošo, jā, platonisko tuvību ar Reliju. Ja neorientējaties Anglijas XVI gs. vēsturiskajās dimensijās, brīžam režisora lielo triepienu stils var arī mulsināt. Spiegu tīkls, nežēlīga katoļu sazvērnieku spīdzināšana, ko veikli organizē Elizabetes I galma pelēkais kardināls sers Volsingems (Džefrijs Rašs), apsēstā Elizabetes naidnieka Filipa II fanātismā degošās acis, pašas Elizabetes parādīšanās teju Žannas d"Arkas veidolā - bruņās uz balta zirga utt. filma ar uzstājīgu pārliecību uzsver vizuālo, dekoratīvo aspektu, īpaši nerūpējoties, lai vēsturiskās norises tiktu sīki izskaidrotas un visiem viss būtu skaidrs.Šis ir arī viens no iemesliem, kālab filmu Elizabete. Zelta laikmets mēdz salīdzināt ar pērn tapušo lielisko BBC miniseriālu Elizabete I ar Helēnu Mirenu galvenajā lomā (kvalitatīvi izdotais DVD Latvijas tirgum ir nopērkams pat Rimi bodēs). Filma aptver tos pašus Elizabetes zelta gadus, taču piedāvā daudz pedantiskāku iedziļināšanos konkrētajā vēstures periodā. Jā, ekrāna laika BBC miniseriālam ir vismaz divreiz vairāk - pretargumentu pieņemu!Taču, ja vienojamies nostādnē, ka vēsturiska filma var būt arī vizuāli izsmalcināta, acis saistoša un krāšņa vīzija, kura ir notikusi kaut vai galvenās lomas tēlotājas Keitas Blānšetas kaismīgā, vērienīgā tēlojuma dēļ, Elizabete. Zelta laikmets būs krāšņs baudījums. Karalisks kino.