Nākamā ir skaistā Viņa, Ellespuikas draudzene, ar kuru, ja atceraties, I daļas beigās bija diezgan problemātiski skūpstīties, jo Lizai piemīt pašaizdedzināšanās spējas, kuras kļūst grūti kontrolēt, kad viņa dusmojas. Un dusmojas Liza itin bieži — arī par sadzīviskiem sīkumiem, piemēram, sava līgavaiņa atstātiem nemazgātiem traukiem vai viņa pārāk biežo rēgošanos YouTube, nevis ģimenes ligzdiņā.
Trešais ir smalkais intelektuālis melomāns, viņš arī ihtiandrs Eiboms jeb, vienkāršāk, aukstasiņu puisis — zivs ar Manhetenas geja klīrīgajām manierēm, kam nu ļoooti patīk mūzika. Visbeidzot, jauko kompāniju noslēdz ceturtais — pilsonis Johans Krauss, par kuru pagaidām precīzi var definēt tikai trīs lietas: viņš — cilvēks, kura agregātstāvoklis ir gāzveida (tādēļ staigā antikvārā skafandrā), runā ar spēcīgu vācu akcentu (un tādēļ Helbojam ir zobs uz viņu — jūs taču zināt, ka Ellespuika nāca pasaulē nacistu nelietīgo, pretdabisko bioloģisko eksperimentu rezultātā), un tieši viņš filmas sākumā vēl neskaidru iemeslu dēļ tiek piekomandēts par ASV valdības slepenās kaujasvienības īpašo aģentu, tātad galveno. Tas arī pie šī ektoplazmas vīra nepatīk mūsu ragainajam mīlulim Ellespuikam. Citādi jau nekas — dzīve kā dzīve. Ja nu vienīgi filmas piecpadsmitajā minūtītē Ellespuika ar elegantu āķi aizsūta pa gaisu neaizsargātu dievgosniņu, vecmāmiņu bomzenīti, kad tā grasās zem tilta aiz bada apēst kādu kaķēnu. Tomēr pagaidām filmas Ellespuika 2. Zelta armija /Hellboy II: The Golden Army drošsiržu četrotnei jādzīvo rātni un jākrāj spēki — līdz brīdim, kad labajiem nāksies cīnīties pret ļaunajiem.
Laimīgs izņēmums
Meksikāņu režisors Giljermo del Toro pieder to talantīgo un laimīgo Holivudas izņēmumu sugai, kuri var atļauties neizlikties, ka kino ir "dzīves kopija", un filmēt visādus blēņu stāstus un pasakas, un viņiem par to ne tikai piešķir Oskarus, — viņus uzskata par retajiem ģēnijiem, kam piemīt talants neredzamo, slēpto pasauli padarīt redzamu — līdz tai pilnības pakāpei, ka šī "mistiskā", slēptā necilvēcīgo spēku valstība kļūst par līdztiesīgu un reizēm pat pārāku pasauli jeb realitāti, kādu spējīgs aptvert/reflektēt cilvēku dzimums. Turklāt kā kinematogrāfists ar savu ideālo mēra izjūtu un gaumi del Toro ir atņēmis pasaules galvenā kinovizionāra kroni līdzšinējam līderim Timam Bērtonam, bet fantāzijas līmenis specefektu jomā sen liek aiz zaļas skaudības rīstīties gan Stīvenam Spīlbergam, gan Pīteram Džeksonam (neba velti izcēlās gada kinoskandāls, kad pasaules topa fantasta Tolkīna labākās grāmatas — Hobita — studija New Line ekranizācijas tiesības atņēma Džeksonam un uzticēja Toro). Visbeidzot — režisoram daba un, domājams, piederība meksikāņu mistiskajam katolicismam ar tā izsmalcināto nāves kultu dāvājusi unikālu talantu — del Toro prot kā neviens parādīt "aizpasaules" apbrīnojamo skaistumu! Un, jā, viņš filmē gudrus, bet politnekorektus (nu, kaut vai palūkojieties uz režisora apjūsmoto mūžīgo cigāru Ellespuikas mutē — laikā, kad pasaule ir slima ar nesmēķēšanas un veselīga dzīvesstila paranoju!) šausmu stāstus pieaugušajiem, ko mēdz dēvēt par izklaidi, bet kas patiesībā ne tuvu tāda nav.
Ar baisām pasakām
Izsekojot Giljermo del Toro slavas trajektorijai, kļūst skaidrs, ka aizraušanās ar baisajām pasakām allaž ir bijusi del Toro intereses degpunktā. Jau pirmajā starptautiski slavētajā filmā Sātana mugurkauls/Devils Backbone (2001, producents Pedro Almodovars), nežēlīgā kriminālstāstā par zēnu bāreņu namu karalaika Spānijā, kļūst skaidrs, ka režisoram del Toro izdodas bez nepatīkamām šuvēm savienot mistisko (mītisko?) un realitātes pasauli, vīzijas, fantasmus ar "īstenību", sižeta naratīvu ar filosofisku līdzību un ietērpt to acis aizraujošā vizuālā formā. Kaut arī filma finansiāli izgāzās (reklamēta kā slimīga kriminālfilma par seksu, nāvi un varu, "parastajam skatītājam" tā izrādījās par gudru!), del Toro saņēma uzaicinājumu "glābt" Holivudā buksējošu potenciālo grāvēju — Asmens/Blade II (2002). Notika kases brīnums — otrā daļa šausmenei par melnādainā vampīra Bleida cīņu pret sliktajiem sugasbrāļiem izrādījās četrreiz ienesīgāka par oriģinālu. Del Toro durvis pie Holivudas lielās naudas bija vaļā. Turklāt — kas notiek reti — pret vampīrkino nīgrie kritiķi slavēja Bleidu par oriģinālu vizuālo stilu un "prāta klātbūtni" (vēl atzīmēšu, ka šī nu ir visnetipiskākā deltoriskā filma).
Tā kā Holivuda mīl reproducēt personīgos veiksmes stāstus, del Toro tika piedāvāts turpināt "radoši attīstīt" melnā humora piestrāvoto "slikto komiksu" žanru, un režisors formāli šim padomam arī klausīja. Viņš izvēlējās 90.gados populāro bildīšromānu par Ellespuiku. Taču ar diviem kategoriskiem nosacījumiem. Pirmais: galvenā varoņa — sarkanragainā huligāna Ellespuikas tēlotājs nebūs vis kases garants — zvaigzne, bet gan Rons Perlmens, specifiska izskata pusmūža aktieris, ko kinomāni, protams, mirklī atceras no Žana Žaka Anno intelektuālā detektīva Rozes vārds un franču sirreālistu tandēma Žanē — Karo lieliskās fantasmagorijas Pazudušo bērnu pilsēta. Otrs: režisoram ir tiesības ieviest filmā — komiksā aktuālas papildinošas alūzijas un līdzības no "nopietnās kultūrvēstures" mantojuma, kādas nu filmas veidotāji uzskatīs par nepieciešamām. Tā dzima Hellboy–I vēsturiski precīzais citātu slānis gan par nacistu slepeno simboliku, gan vizuāli uzskates līdzekļi no Lavkrafta misticisma teorijām, — viss, kas veidoja īpatnējo filmas gaisotni un atmosfēru un ļāva recenzentiem Ellespuiku definēt kā pirmo stilīgo jebšu oriģinālo gadu tūkstošu mijas komiksu–blokbāsteru. Del Toro bija skaidrs, ka viņš veidos arī filmas otru daļu.
Titulētākais Šedevrs
Bet starp abiem Pekleszeņķiem tapa Toro dāsnāk titulētais šedevrs —
Fauna jeb nez kādēļ mūsu kinoiznomā sauktais Pāna labirints (oriģinālā
— Il labirintho del fauno, jo labirinta sargātājs taču ir faunam —
pusāzim/puscilvēkam līdzīga būtne). Filma — baisa pasaka par meitenīti
Ofēliju, kas dzīvo starp divām realitātēm, kuras izrādās bērna psihi un
dzīvību apdraudošas — galu galā, filmas "reālā" darbība notiek
frankistu terora laika Spānijā. Atkal del Toro ir izdevies uzburt tik
dzīvu un skaistu "pēcdzīves" valstību, ka tās fascinējums līdzinās
morfija miegam. Te iespējams viss — kamēr nežēlīgais Ofēlijas patēvs
sava nomaļā lauku (meža) īpašuma pagalmā sadistiskā līksmē slaktē
pretošanās kustības dalībniekus, Ofēlija klejo pa mežu laumiņas
pavadībā, satiek runājošo faunu un ar tā svētību nonāk "pazemē" —
simboliskā bērna baiļu sublimācijas pasaulē, kur satiek briesmoni ar
acīm plaukstās un uzzina pašas un šīs burvīgās meža garu/mirušo dvēseļu
glābšanas plānu, kurā viņai nāksies ziedot dārgāko. Vēl Fauna labirintā
būs aizkustinoši pļāpīgā mandragoras saknīte, kas pārvērtīsies par
mātes slimību, būs gluži nebērnišķīga atriebšanās ļaunajiem cilvēkiem
un... neuzvarēs taisnība. Del Toro nestāsta pasakas ar laimīgām beigām.
Kaut gan viņa filmām pavisam noteikti piemīt psihoterapeitisks efekts.
Kurš labs, kurš slikts
Bet, atgriežoties pie Ellespuikas 2 un pazemē mītošās, varaskārā prinča
Nuada atmodinātās Zelta armijas... Protams, atkal vaļa skarbai pasakai,
kurā patiesībā diezgan grūti noteikt, kurš te "labais", kurš
"sliktais", nu, taisni kā cilvēku pasaulē. Jums būs darīšana ar tādu
pazemes faunu un floru, tādām pārdabisku būtņu tūkstošu miriādēm, ka
acis izkārsies uz kātiņiem. Pavisam nopietni — es tik tiešām nesaprotu,
kā visus šos skaistos un vienlaikus no tiesas šausminošos mošķus
spējīgs izdomāt cilvēks!
Protams, būs arī kārtējā apokalipse Ņujorkā, kuru sarīkos milzu astoņkājis (vai varbūt man tikai liekas, ka viņu tā ir pierasts dēvēt?). Bet, pirms viņš mirs, pārvēršoties miljonos ārkārtīgi skaistu ziedu (!), Ellespuika ļoti ilgi domās, vai viņš rīkojas īsti pareizi, iznīcinot tos, kuri mums nodara šķietami lielu ļaunumu. Skatītājam atbilde gan jau būs uz mēles. Jo — atšķirībā no sirsnīgā ciniķa Pekleszeņķa mēs būsim redzējuši, kāpēc Viņi tā dara. Varu zvērēt, ka jūs šoreiz nenostāsities cilvēku pusē.