Ērgļa acs

i., pagājušajā vīkendā, ir savākusi ļoti solīdu kasi. 29,3 miljonus dolāru! Izrādās, no šiem cipariņiem var izžmiegt pat rekordu — Ērgļa acs kļuvusi par visu laiku (!) ceturto pirmizrādes dienas visvairāk pelnošo filmu ASV. Skaidrs, ka ar filmas kvalitātēm šīs grāmatvežu prieka ziņas nav nekādā saistībā. Kaut Stīvens Spīlbergs vienmēr ir zinājis, ko dara. Un, ja jau viņš ir "aci uzlicis" gan Karūzo, gan aktierim Šiam Labufam, kurš spēlējis ne tikai pirmajā Spīlberga producētajā Karūzo darbā Disturbia, bet arī paša Indiana Džonss un Kristāla galvaskausa karaļvalsts, nav šaubu, metrs jūt puišos talanta potenciālu. Starp citu, Karūzo un Labufa iepriekšējais kopdarbs, kas tapis Spīlberga paspārnē, nesen kļuva par tiesvedības objektu. Spīlbergs tika apsūdzēts plaģiātā, proti, Alfrēda Hičkoka slavenā trillera Logs uz sētu (Rear Window, 1954) sižeta aizgūšanā, un, kas pats pārsteidzošākais, arī tika atzīts par vainīgu. Bet tas cits stāsts.Traka vajāšana Ērgļa stāsts arīdzan ir trilleris, taču atšķirībā no tiesvedības vajātās Disturbia tam maz sakara ar vecās skolas psiholoģismu un varoņu raksturu dziļumu, kādu Disturbia bija nočiepis no Hičkoka Logs uz sētu — filmas, kuras galvenais varonis atklāj noziegumu, lūrot ar binokli kaimiņu logos. Nekādas psiholoģijas, pat vēl vairāk — apšaubāma motivācija un nemitīga traka vajāšana, pakaļdzīšanās, specefekti un triki — lūk, Ērgļa acs, kurai mani pasaules kolēģi visi kā viens pārmet scenārija vārgulīgumu, kas bravūrīgi nomaskēts ar tempu un pakaļdzīšanos, atgādinot nabaga krējumā iesviestas peles izmisīgu kulšanos — uz riņķi vien, uz riņķi vien.Par ko stāsts? Džerijs Šo (Šia Labufs) ir izbijis studentiņš, kurš strādā sīku darbiņu "kopētavā", šad tad piepelnoties ar kāršu spēli. Liels ir viņa pārsteigums, kādu dienu bankomāta lodziņā savā paša līdz šim kārnajā kontā ieraugot 750 000 dolāru. Reakciju varat iedomāties. Taču pārsteigumam ir lemts pieņemties spēkā — mājās Džerijs atklāj, ka viņa dzīvoklis ir pieblīvēts ar ieročiem, izejvielām spridzekļu gatavošanai un tamlīdzīgi. Tad viņa mobilajā telefonā atskan zvans — paziņojums, ja viņš nepametīs dzīvokli 30 sekundēs, tiks arestēts. Puisis paklausa. Ko citu? Reičela Holomane (Mišela Monahana) ir vientuļā māte, kuras dēls aizsūtīts ceļojumā, ļaujot mātei izbaudīt vakaru draudzenīšu lokā. Pēkšņi — zvans, un tā pati noslēpumainā balss, kas brīdinājusi Džeriju, stāsta Reičelai, kas darāms. Ja viņa nerīkosies pēc balss pavēles, vilciens, ar kuru ceļojumā dodas dēls, tiks nolaists no sliedēm. Skaidrs, ka Reičela dara, ko liek. Skaidrs, ka balss komandas viņu saved kopā ar Džeriju. Skaidrs, ka šis "pāris" turpina izpildīt balss dotās komandas, jo citādi būs vakars. Kādas tad ir šīs komandas, galu galā, ko vēlas šīs balss īpašnieks, supervaras īstenotājs, kuram ir dota vara ne tikai pār diviem cilvēkiem, bet arī virtuālo pasauli — novērošanas sistēmām, kontroles un izsekošanas mehānismiem, kas cilvēku padara par manipulējamu putekli? Ar sižeta pārstāstu beigšu krāmēties, galu galā, jābūt taču kaut kādai motivācijai skatīties visu šo pekstiņu — labo nodomu kapsētu, kurā jūtami intelektuāli ambiciozas ieceres apskretušie kauliņi. Kurš no kauliņiem noņēmis jēgas gaļu (varoņu raksturu dziļumu, galu galā, motivāciju, kādēļ viss šis ļembasts un refleksijas par mūsdienu cinisko, tehnoloģiju kontrolēto pasauli), taču jau uz dinamikas un potenciālās komercijas rēķina? Kurš vainīgs — Spīlbergs, Karūzo vai kāds cits, jautājums paliek atklāts?