(1978-1980, 930 min., digitāli restaurēta 2007)
Režija un scenārijs: Rainers Verners Fasbinders (Rainer Werner Fassbinder)
Pēc tāda paša nosaukuma Alfrēda Dēblina romāna
Operators: Ksavers Svarcenbergers
Mūzika: Pērs Rābens
Lomās: Hanna Šigula, Barbara Sukova, Ginters Lamprehts, Gotfrīds Džons, Harijs Bērs, Ksavers Švarcenbergers
Berlīne. Aleksandra laukums ir lielākā un radikālā produkcija, kāda jelkad realizēta Vācijas televīzijā. Filmas piecpadsmit stundās tiek parādīta mīlestība, nodevība, dekadence, pavedināšana, nāve, nevainība un aizdomas. Filma ir tāda paša nosaukuma Alfrēda Dēblina romāna ekranizācija, un ir ne tikai īpašs un nozīmīgs sasniegums Fasbindera daiļradē, bet arī izcils Vācijas kino un televīzijas vēstures dokuments.
Stāsts sākas, kad Francis Bīberkopfs iznāk no Tēgela cietuma pēc soda izciešanas par draudzenes Īdas (Barbara Valentīna) nogalināšanu pēkšņā dusmu lēkmē. Francis dodas mutuļojošajā lielpilsētā un vēlas sākt jaunu dzīvi, kaut arī pilsēta viņam vēl aizvien iedveš bailes. Francim ir tikai daži cilvēki, uz kuriem paļauties: viņa kādreizējā draudzene Eva (Hanna Šigula), kas tagad kā luksusprostitūta strādā savam suteneram Herbertam (Rodžers Frics), krodzinieks (Klauss Holmss) Franča iecienītajā krogā un Basta kundze (Brigite Mira), viņa īres istabas saimniece. Tas nav daudz, taču Francim iesākumam pietiek – līdz viņš pamana, ka nevar atrast darbu, ka viņš nevienam nav vajadzīgs, ka viņu nodod kāds, kuru Francis uzskatījis par savu draugu. Tas pamatīgi izsit Franci no sliedēm, viņš nolien mājā, kur neviens viņu nepazīst un nododas dzeršanai – kas viņam meklējams šajā dzīvē, kā tikt ar to galā? Tikai pēc nedēļām ilgas depresijas Francis pamazām atgūstas, saņemas un nolemj dzīvei vēl parādīt, ko spēj. Taču tad parādās Reinholds (Gotfrīds Džons), noslēpumaina persona, kas Franci burtiski fascinē: vai viņš ir noziedznieks, vai viņš ir suteners, vai viņš ir labs vai ļauns, vai viņš ir bez sirdsapziņas, vai viņš ir dēmons? Francis to nezina, viņš zina vien to, ka izjūt maģisku Reinholda pievilkšanas spēku un ir gatavs akli uzticēties Reinholdam, lai ko arī tas no viņa gribētu. Francis kļūst atkarīgs no Reinholda, viņš tik cieši turas pie viņa, ka kļūst par apgrūtinājumu Reinholdam, kas vārda tiešā nozīmē mēģina tikt no Franča vaļā: Francis gandrīz iet bojā Reinholda vainas dēļ, taču beigās zaudē vien roku un sāk visu vēlreiz no sākuma. Viņam palīdzēs maigā, mīļā Mīce (Barbara Zukova), jo kas gan var palīdzēt vēl vairāk nekā saņemta un paša sniegta mīlestība.
Filma 13 daļās ar epilogu
16. novembris
Plkst.17.30 – Kino zinātnieces Anitas Uzulnieces ievadlekcija
Plkst.18 - Soda sākums /Die Strafe beginnt/ (81 min.)
1928. gadā Francis Bīberkopfs tiek atbrīvots no Berlīnes Tēgela cietuma pēc četru gadu ieslodzījuma, ko viņš izcietis par draudzenes Īdas nosišanu, būdams afekta stāvoklī. Normālā ikdiena ievērojamas pārmaiņas piedzīvojušajā lielpilsētā Berlīnē Francim sagādā lielas grūtības. Tomēr viņš sev apzvēr, ka turpmāk dzīvos „krietnu“ dzīvi.
Plkst.19.21 - Kā jādzīvo, ja negrib mirt (Wie soll man leben) (59 min.)
Nedēļām ilgi Francim Bīberkopfam izdodas palikt "krietnam" un iztiku viņš pelna arī kā staigājošam tekstilpreču izplatītājam. Tomēr sliktā saimnieciskā situācija beigās piespiež Franci, pretēji viņa uzskatiem strādāt par labēji radikālās avīzes “Völkischer Beobachter” pārdevēju.
Pauze
Plkst.20.30 - Vesera sitiens pa galvu var ievainot dvēseli /Ein Hammer auf den Kopf kann die Seele verletzen/ (59 min.)
Vakaros Francis Bīberkopfs regulāri apmeklē krogus pie Aleksandra laukuma, kur viņš iepazīstas arī ar savu poļu draudzeni Līnu un viņas tēvoci Oto Līdersu, kurš gatavo smagu vilšanos Francim. Kad Francim, staigājot pa mājām, izdodas iekarot kādas atraitnes sirdi, viņš to izstāsta savam draugam. Nu arī Oto rod iespēju piekļūt atraitnei un pievāc viņas naudu. Franci satriec šī ļaunprātīgā uzticības izmantošana.
Plkst.21.30 - Saujiņa cilvēku klusuma dzīlēs /Eine Handvoll Menschen in der Tiefe der Stille/ (59 min.)
Pēc smagās vilšanās Francis Bīberkopfs izjūt tādu netīksmi pret dzīvi, ka arvien vairāk un vairāk padodas alkohola varai. Viņš vairs nevēlas neko zināt pa šo pasauli, kas viņam šķiet bezjēdzīga.
Plkst.22.30 - Pļāvējs ar mīļā Dieva varu /Ein Schnitter mit der Gewalt vom lieben Gott/ (59 min.)
Tomēr kādu dienu Francis Bīberkopfs iepazīstas ar Reinholdu, ar kura starpniecību nonāk pie Berlīnes noziedzniekiem, un tieši bandā Pums. Reinholdā Francis saskata jaunu draugu, kas viņam vairākas reizes piedāvā atpirkt meitenes, kas pašam apnikušas. Tā kā Francis negrib ielaisties, Reinholds ar dāvanām panāk viņa piekāpību, līdz beigās Francis ir pilnīgā viņa varā. Sākas īsta ķēdes tirdzniecība ar apšaubāmām meičām.
17. novembris
Plkst.12 - Mīlestība, tā vienmēr dārgi maksā /Eine Liebe, das kostet immer viel/ (58 min.)
Kādu dienu Reinholds piedāvā Francim ienesīgu gadījuma darbu, it kā augļu pārkraušanu. Patiesībā Francim jāstāv sargos laupīšanas laikā. Tā kā Francis noteikti vēlas palikt godīgs, viņš atkal mēģina izvairīties, tomēr Reinholds viņam atriebjas un atpakaļceļā brutāli izgrūž Franci no mašīnas cita braucoša auto priekšā.
Plkst.13 - Iegaumē: zvērestu var amputēt /Merke - einen Schwur kann man amputieren/ (58 min.)
Draugi aizved Franci uz klīniku Magdeburgā. Viņam jāamputē viena roka. Kaut arī Francis kļuvis par kropli, viņš klusē par visu notikušo.
Plkst.14 - Saule silda ādu, ko dažreiz apdedzina /Die Sonne wärmt die Haut, die sich manchmal verbrennt/ (58 min.)
Pēc atveseļošanās Francis Bīberkopfs piedzīvo Berlīni trešo reizi. Viņš atkal viesojas krogos Šķūņu kvartālā pie Aleksandra laukuma. Francis nopērk dzelzs krusta apbalvojumu un tēlo kara invalīdu. Drīz viņš iepazīstas ar Mīci, tramvaju konduktora meitu no Bernavas. Vecāki novērsušies no viņas, jo Mīce iztiku pelna ar prostitūciju. Līdz ar Mīci Francis atkal grimst dziļāk. Viņš kļūst par suteneru, dzīvo par Mīces naudu un vienlaikus darbojas kā spekulants, zagtu mantu uzpircējs un tirgotājs. Taču Mīce un Francis viens otru patiesi mīl.
Pauze
Plkst.15.10 - Mūžība, kas šķir daudzus un dažus /Von den Ewigkeiten zwischen den vielen und den wenigen/ (58 min.)
Kaut arī Reinholds gribēja viņu nogalināt, Francis vēl arvien izjūt tādu šī cilvēka pievilkšanas spēku, ka atkal pietuvojas viņam. .
Plkst.16.10 - Vientulība vājprāta plaisas plēš arī mūrī /Einsamkeit reißt auch in Mauern Risse des Irrsinns/ (59 min.)
Kaut arī viņi viens otru mīl, arī Francim un Mīcei laiku palaikam rodas strīdi un problēmas attiecībās.
Plkst.17.10 - Zināšanas ir vara un rīta stundai zelts mutē /Wissen ist Macht und Morgenstund hat Gold im Mund/ (59 min.)
Mīce atzīstas Francim, ka mīl vēl vienu vīrieti. Francis kļūst ļoti greizsirdīgs un ķeras pie noziedzīgiem līdzekļiem.
Pauze
Plkst.18.30 - Čūska čūskas dvēselē /Die Schlange in der Seele der Schlange/ (59 min.)
Reinholds nolemj atņemt Francim viņa Mīci. Viņam izdodas aizvilināt Mīci uz Bādfērienvaldi, kur viņš to izvaro, nogalina un aprok mežā. Francis īpaši neskumst par Mīces prombūtni, jo domā, ka viņa aizceļojusi kopā ar smalku kavalieri. Taču pēc divu bandas locekļu ķīviņa policija nāk uz pēdām Reinholdam.
Plkst.19.30 - Ārējais un iekšējais un slepenās bailes no noslēpuma /Das Äußere und das Innere und das Geheimnis der Angst vor der Angst/ (59 min.)
Kaut arī Francis nav iesaistīts Mīces pazušanā un par viņas likteni uzzina tikai vēlāk no avīzēm, iepriekšējās dzīves dēļ viņš nolemj pazust Vilmersdorfā. Francis un Reinholds tiek izsludināti policijas meklēšanā, izsūtot personu aprakstus. Tā kā Francis nevar pārtraukt savu krogu dzīvi, viņu velk atpakaļ uz Aleksandra laukumu. Tur viņš ierodas lokālā, kur reidā ieradusies policija. Kad Franci uzrunā viens no policistiem, viņš šauj uz to. . .
Pauze
Plkst.20.40 - Epilogue: Rainers Verners Fasbinders: Mans sapnis par Franča Bīberkopfa sapni /Rainer Werner Fassbinder: Mein Traum vom Franz Biberkopf/ (111 min.)
Francis tiek nogādāts policijas nodaļā, taču izmeklēšanas apcietinājumā viņš atsakās ēst. Pa pusei nobadojies Francis tiek pārvests uz psihiatrisko klīniku, kur viņš piedzīvo spirituālu tikšanos ar nāvi, kas ļauj viņam saprast, ka viņš ir vainīgs visās savās ļaundarībās kā spēlē ar Reinholdu vai Mīces nāvē. Līdz ar šo atziņu „nomirst” vecais Bīberkopfs un viņš var sākt jaunu dzīvi.
Filma Berlin Alexanderplatz: Remastered ir Bavaria Media un Rainer Werner Fassbinder Foundation (RWFF) kopprodukts sadarbībā ar CinePostproduction un ARRI. Atbalstītāji: VFR Kultūras fonds und Kino atbalsta centrs, Ziemeļreinas-Vestfālenes Kino fonds, Medienboard Berlin-Brandenburg, FilmFernsehFonds Bayern un German Films, savu ieguldījumu devis MoMa (Museum of Modern Art) un RWFF.
Filmas demonstrēšanu Rīgā atbalsta Gētes institūts, KKF un Rīgas Dome.
Studentiem ieeja brīva
Seansi:
16. novembrī plkst.17.30 un 20.30
17. novembrī plkst.12; 15.30; 18.30
Abonements Ls 5 uz visu filmu
Biļetes cena - Ls 3 uz katru no 5 seansiem.
Anita Uzulniece, kino zinātniece
Vācu kino brīnumbērns
Rainers Verners Fasbinders (1945.- 1982.), īstā vārdā Franz Walsch, gan ir, gan nav pieskaitāms pie "jaunās vācu filmas". Atšķirībā no citiem savas paaudzes režisoriem, kas parakstīja Oberhauzenes manifestu, lai sagrautu vectētiņu kino un veidotu savu, jauno, vācu filmu, Fasbinders nav mācījies ne slavenajā Minhenes, ne kādā citā kino skolā (Deutsche Filmakademie Berlīnē viņu neuzņēma), bet tikai īsu brīdi Minhenes aktieru studijā, taču uz tikšanos ar savējiem – Vimu Vendersu, Aleksandru Klūgi u. c. viņš vienīgais ieradās ar trīs gatavu īsfilmu bundžām padusē.
Fasbinders nodzīvoja īsu, bet intensīvu mūžu, paspēdams 13 gados uzņemt 42 filmas. Kaut viņa izveidotais domubiedru Antiteātris 1971. gadā izjuka, Fasbinenders patiesībā visu mūžu bijis anti. Pret liekulību, meliem, mietpilsonību un vienmēr tiecies pēc sapratnes un mīlestības. Būdams multitalants, viņš kopā ar aktieriem, komponistiem, rakstniekiem un māksliniekiem izveidoja savu studiju Tango Film (pēc Endija Vorhola Factory parauga) un nodibināja Authoren Verlag – Autoru izdevniecību). Uzaicinot savās filmās daļēji aizmirstos vecos aktierus piem., Brigiti Miru – Bailes apēd dvēseli, kas saņēma divas balvas Kannu festivāla), Karlheincu Bemu, Barbaru Valentinu u.c., Fasbinders nodrošināja arī vācu kino kontinuitāti, savukārt iesaistot tāda līmeņa māksliniekus, kā aktrisi Hannu Šigullu, operatoru Mihaelu Balhausu, komponistu Kurtu Rābu, Fasbinders bagātināja vācu kino kultūru un uzturēja tās infrastruktūru.
Tieši Fasbinders atklājis pasaulei lielisko Hannu Šigullu, ar kuru iepazinās 1963. gadā Aktieru studijā. Kopā veidoja Antiteatri un kļuva par uzticamu viņa domu biedreni, draugu un vēlāk personificēja vienu no pēckara vācu sieviešu portretiem - "stipro vācu sievieti" filmā Marijas Braunas laulības (1978.). Filma ne tikai kļuva par vācu jaunā viļņa kulta filmu, bet ari par vērtīgu produktu pasaules kino tirgū (ASV – sešos mēnešos 1,3 miljoni USD). Kā teicis Fransuā Trffo, tas ir orģināls nobrieduša režisora episks darbs, ar kuru Fasbinders izlauzies no sava "ziloņkaula torņa". Savukārt savdabīgā subkultūras superzvaigzne Hanna Šigula turpināja savu karjeru ne tikai Fasbindera filmās (Fontanes ekranizācija Efija Brista, un "stipro sieviešu" triloģijas pēdēja daļā Lili Marlene), bet arī pie citu valstu režisoriem līdz šodienai.
Berline Aleksandra laukums (1980) ir Alfrēda Dēblina tāda paša nosaukuma romāna ekranizācija – televīzijas filma trīspadsmit daļās ar Epilogu. Sākumā pretrunīgi uztvertais (absolūta autora nerēķināšanas ar televīzijas skatītāju paradumiem!) vēlāk tika atzīts par īstu meistardarbu. Režisors kopā ar Ginteru Lamprehtu galvenajā Franča Bīberkopfa un Barbaru Sukovu viņa Mices lomā radījuši apbrīnojami diferencētu cilvēka jūtu un domu, velmju un depresiju attēlojumu. Intīmu un reizē monumentālu laikmeta fresku, kurā Dēblina lielpilsētas romānu caurvij Fasbindera personīgās psihiskās zemūdens strāvas.
Vācu jaunās filmas "melnā avs", kā dēvēja Fasbinderu, tika salīdzināts ar Balzaka izmēra figūru. Un viņa gigantiskais kinodarbs Berlīne. Aleksandra laukums sniedz lielisku iespēju par to pārliecināties – šodien, 2012. gadā, kad kopš "brīnumbērna", kas ilgojas tikai pēc tā, lai mēs viņu mīlētu, aiziešanas mūžībā apritējuši jau trīsdesmit gadu.
Pavadīt kopa ar Fasbindera varoņiem divas dienas – lielisks veids, kā atzīmēt KSunī Kinogalerijas divdesmit gadu jubileju. Zviedru ģimenes uzņēmums šajos gados taču tik daudz darījis, lai mēs varētu mīlēt viņus visus – lielos sava ceļa gājējus, Raineru Verneru Fasbinderu un citus.