Informācijas noplūde
Pēdējais pasolījums šķiet drusciņ dīvains uz internetvidē un fanu aprindās "nejauši noplūdušās" informācijas fona, pēc kā tapa skaidrs, ka šoreiz filma ar nosaukumu Slepenās lietas. Es vēlos ticēt/The X–Files: I Want to Believe nekādā veidā nebūs saistīta ar seriālu, jo "ir izaugusi skatītāju paaudze, kam X–Files nav kulta filma", tā nebūs arī filma par mazajiem, zaļajiem knēveļiem no citām galaktikām, kas pin agresīvus plānus pret Zemi, bet gan par "paranormālām parādībām cilvēku ikdienā" un baisu (krimināl?)noziegumu, kuru cenšas atšķetināt gan sen neredzējušies Fokss ar Danu, gan grupiņa dīvaiņu ar kādu sirmu pedofilu centrā. Ir pazudusi sieviete, un, kaut arī visas pazīmes liecina, ka viņa ir beigta, ekstrasenss — pedofils spītīgi apgalvo, ka sieviete nav mirusi. Un vēl — plašā apvidū sniegā ir ieraktas cilvēku ķermeņu daļas...
Dana ar Foksu dikti grib noticēt neticamajam, bet pedofils šad tad izteiksmīgi raud ar asinīm (vai tā būtu vizuāla metafora to 37 puisīšu ciešanām, kurus šis reliģiozais, cietumsodu izcietušais sirmgalvis ekstrasenss kādreiz pavedis netiklībā?).
Dubultā palīdzība
Bet par visu pēc kārtas. Dana Skallija (protams, Džilianas Andersones
veidolā) strādā hospitālī par bērnu ārsti. Pie viņas ierodas no FIB un
lūdz palīdzību. Nē, tie zēni sevišķi neceremonējas un pieprasa "divas
palīdzības": pašai fiksi taisīties ceļā uz ziemeļiem un pierunāt Foksu
Malderu uzņemties šo draņķīgo bezvēsts prombūtnē esošās sievietes lietu
(viņiem tur CIP un FIB laikam dikti trūkst kadru...).
Skallija pierunā Foksu un dodas strādāt. Tad vēl tas ekstrasenss, kurš kaut ko jūt, raud asinis un regulāri atrod cilvēku daļas ledū, sniegā. Fokss grib viņam (pedofilam) ticēt, Dana — ni un ni. CIP darboņi gan grib, gan negrib (ticēt). Vispār jau smieklīgi — visi taisās noticēt pedofilam, kurš samaitājis 37 zēnus un, gluži kā krievu klasikas varonis Ivans Bargais, tas, kuram "sapņos rādās asiņaini puisīši", raud asiņu asaras. Ja tā būtu melna ģimenes komēdija, es justos laimīgs. Jo ir ne mazums epizožu filmā, par kurām jāsamulst kā tādam nevainīgam jēriņam.
Vienā gultā
Piemēram, Dana ar Foksu guļ vienā gultā — ne kā mīlnieki, protams,
tikai kā kolēģi, kurus sekss un citas ķermeniskas neķītrības
neinteresē, tikai patiesība, un tā pati "kaut kur ārā" (kaut gan gultā
mētājas grāmatiņa, uz kuras vāka ir vārdiņš sex, — nu, tas tāds
kinošņiku jociņš). Te pēkšņi gulošais aģents Fokss ar nopietnām, bet
dikti sirsnīgām acīm, kādas iespējamas tikai nopelniem bagātajam
iksfailistu aktierim Deividam Duhovnijam, uzlūko gulošo aģenti Danu un
saka: "Man tev ir mazs noslēpums." Dana saprotoši atjautā: "Cik
maziņš?" Šajā vietā skatītājiem ar humora izjūtu vajadzētu zviegt kā
trakiem. Vai es maldos?
Nu, paklau, nav taču iespējams nopietni uztvert visus šos ļaudis, kas ar pārgrieztu ģīmi filmas laikā skatās kamerā (tātad uz mums) caur miglas, sniega un dažreiz arī ledus vāliem, dikti gribēdami kaut ko svarīgu pavēstīt. Mani izbrīna un nepamet sajūta, ka pats filmas režisors Kriss Kārters ir citplanētietis, jo normāli cilvēki neuzvedas un nesarunājas tā, kā to dara filmas personāži (jāatzīst, ka vienīgais aktieris, kurš filmā izskatās saglabājis veselo saprātu, ir Deivids–bučmūlīts–Duhovnijs, bet tas jau laikam tādēļ, ka viņš regulāri strādā, piemēram, superīgajā seriālā Californication, kurā spēlē pavisam dulnu, bieži sanarkojušos pleiboju intelektuāli, rakstnieku pusmūža krīzē). Viņš var atļauties parupjas, XXI gadsimtam piederīgas politnekorektas rupjības, tipa: "A jūs ielieniet tam ekstrasensam gultā un nobučojiet pakaļu! Ak, viņš ir pedofils? Nu, tad gultā nelieniet!". Diemžēl šīs vēl ir vienas no sakarīgākajām filmas replikām.
Citas ir apmēram tādas, kā smejies, dziļdomīgas:
— Malder, kāpēc viņš man teica — nepadodies?
— Varbūt viņš to gribēja pateikt man, Skallij?
— Bet pateica taču man! Kāpēc?
— Varbūt viņš negribēja, lai tu padotos?
— Un ko man tagad darīt?
Vienas blēņas
Tā kā Kriss Kārters ir šīs filmas scenārists, režisors un producents, visa atbildība par šīm plānprātīgajām blēņām gulstas uz viņa pleciem. Bet es joprojām nevaru atbrīvoties no aizdomīgās un nekomfortablās sajūtas, ka Kārters ir "zaļais, gļotainais citplanētietis", kurš teorētiski zina, ka cilvēkiem ir kaut kādas jūtas, ka viņi kaut kā sarunājas, tikai, būdams ne no šīs galaktikas, nespēj izprast nedz mūsu, zemiešu, rīcības motīvus, nedz loģiku, psiholoģiju un emocijas. Un to, ka tas, ko mēs sakām skaļi, ne vienmēr nozīmē, ka mēs tieši tā arī domājam. Tāpēc Slepenās lietas. Es vēlos ticēt ir pilnībā sakonstruēts, šausmīgi falšs stāsts par it kā cilvēkiem, kurus piemeklējusi nelaime, stāsts, kuram ar dzīvi un, dievs pasarg, ticību kaut jel kādā nozīmē, sakara nav. Toties ir bezkaunīga manipulēšana ar slimiem bērniem, par kuriem Kārters zina tikai to, ka, ieraugot nelaimīgus bērnus, parasti Zemes iedzīvotāji jūtas aizkustināti.
Ak jā, Danai Skallijai ar Foksu Malderu atkal nekā TĀDA kārtējo reizi nebūs — tikai nu mēs zinām, kāpēc. Foksam "noslēpums" ir pārāk maziņš. Laikam citplanētieši būs nograuzuši.w
Slepenās lietas. Es vēlos ticēt
Fantastika. ASV. ReŽisors Kriss Kārters. Lomās DŽiliana Andersone un Deivids Duhovnijs
HH