Iekāre, piesardzība

Lī tiešām ir unikāla personība, kura kontā ar gada pārtraukumu ir ienākusies otrā Venēcijas Zelta lauva, kas ir rets fakts. Starptautiskos festivālos (un lokālos arī) nereti darbojas "grāmatvedības" apsvērumi, teiksim — "nu šoreiz mēs X balvu nedosim, jo viņš jau tikko dabūja" vai tamlīdzīgi. Ai, kā darbojas, turklāt vēl biežāk i līdz tai netiek — reti, ļoti reti top viens izcils darbs pēc otra.Tas nav Anga Lī gadījums. Savas Zelta lauvas Lī kolekcionējis ar apskaužamu intensitāti — divus gadus pirms uzvaras ar spiegu trilleri Iekāre, piesardzība Lī Venēcijā triumfēja ar Kupraino kalnu/ Brokeback Mountain (2005), filmu, ko mediji aizelsušies dēvēja i par geju drāmu, i geju vesternu. Tēmas dēļ, uzkūla pamatīgu publicitāti, taču ne jau tēmā tā sāls, bet gan Amerikā strādājoša ķīnieša Lī prasmē saaust intīmo un episko, juteklisko un dramatisko, kas izlobīts no vides un laika nosacījumiem — šoreiz Amerikas provinces.Lauvu un zaru mūžsPēc Venēcijas festivāla izskaņas ar tā amerikāniskajiem rezultātiem — galvenā aktiera balva Bredam Pitam, aktrises — Keitai Blānšetai, austrālietei, taču Holivudai piederīgai, labākajam režisoram — arī amerikānim Braienam de Palmam, jā, un Angam Lī, kuram arī prasās piedēvēt amerikāniskumu, kaut nepelnīti, tiek uzdoti jautājumi. Sak, kas tad nu — totāla Eiropas padevība komercializācijai/vulgarizācijai vai tomēr apliecinājums izcilībai? Tieciet man, ar padevību te maz sakara, tāpat kā filmām — uzvarētājām — ar prastas tirgus preces statusu. Turklāt, ja iedziļinās garajā balvu sarakstā — te ir vieta arī suvenīram — goda balvai krievu kinocaram Ņikitam Mihalkovam par filmu 12 , visai teatrālu tiesas drāmu, kurā iepīta Čečenijas kara tēma. Arī igauņiem ir nacionālie svētki — paralēlajā sekcijā Horizonti, kuras fokuss ir eksperimentiem atvērtas filmas, uzvarēja un 20 000 eiro saņēma igauņu trīsdesmitgadnieka Veiko Onpu filma Rudens balle/Autumn Ball — sešu blokmājas iemītnieku attiecību studija.Festivālu balvu ilgmūžību pārbauda laiks — pat neapelēju pie mūžības kā zelta graudu sijātāja. Pietiks jau ar knapu pusgadu, lai saprastu, kuri no šā gada lielo Eiropas festivālu atklājumiem — filmām turpinās skrējienu balvu maratonos, kas sākas gada nogalē, lai triumfētu Oskaros. Pirms diviem gadiem Venēcijas festivāls bija tas, kas aizsāka Kuprainā kalna balvu birumu, galu galā atnesot Lī Oskaru par labāko režiju. Vai Iekāre, piesardzība atkārtos urravu vilni? Vēl jautājums, vai šis "spiegu trilleris" tiešām bija līderis 21 konkursa filmas kontekstā vai varbūt te nospēlēja kompromisu ķīmija, fakts, ka žūrijas priekšsēdis bija Džans Jmou — ķīnietis, gluži tāpat kā Angs Lī?Cīņa ar miesuKas tad ir Iekāre, piesardzība? Lēnīgs trilleris (2,5 h), vēstījums par jaunu meiteni — ideālisti Vangu, kas Šanhajā II pasaules kara laikā vispirms nokļūst studentu teātrī, kur izspēlē patriotiskas ludziņas, lai vēlāk mestos atbrīvošanās cīņā ne tikai ar dvēseli, bet miesu. Viņas uzdevums ir savaldzināt kolaboracionistu, politiķi misteru Jī, lai viņu iznīcinātu. Jaunās sievietes misija, vispirms iekļūstot ģimenes draugu kārtā, pēcāk mīļākās lomā, ir iecerēta kā pašnāvnieciska, viņai to nezinot. Angu Lī šajā stāstā neinteresē tik daudz idejiskie un ideoloģiskie mērķi, cik abu galveno varoņu kaķa un peles (kaut kurš te viens, kurš otrs?) jutekliskās atkarības tēma, tā fiziskā tuvība, kuras patieso dabu kino izdodas notvert ārkārtīgi reti. Filmas erotiskās ainas, kuras pēc Ķīnas cenzūras prasībām no versijas, kas paredzēta demonstrēšanai Ķīnā, jau ir izgrieztas, būs tā pikantērija, ar ko kritika ņemsies ilgi, kaut to skaudrums, fizikalitāte atgādina citus, pasenus kino piemērus (teiksim, reiz erotiskā skandāla kārtā pasludināto Nagisas Osimas Jūtu impēriju). Taču galvenais — šīs epizodes precīzi motivē abu filmas galveno varoņu attiecības, kur mutuļo kaislība, atkarība, naids. Mīlestība?Angam Lī visbiežāk uzdotais jautājums šīs filmas sakarā, protams, ir par erotiku — kāpēc, kādu mērķu vārdā? Lī smaidot vien apvaicājas: "Vai jūs filmu redzējāt? Redzējāt? Nu, ko tad prasāt? Tā manās filmās vienmēr bijusi būtiska tēma, kaut gan tās nekad neaprobežojas tikai ar to." Sekss un vardarbība — cukurgailītis skatītājam — visticamāk, kļūs arī par šis filmas brēcošāko reklāmvilinājumu, kaut Lī nemēdz būt pašmērķīgu paņēmienu.ŪnikumsDzimis Taivānā, kino studējis gan dzimtenē, gan Ņujorkā, Angs Lī būtībā ir vienīgais režisors, kurš vienlīdz labi pārvalda gan rietumu, gan austrumu kultūru kodus un kontekstu. Ja ir nepieciešama ilustrācija tēzei, ka cilvēka drāmām nav nacionalitātes, Lī filmas ir labākais piemērs. Savulaik viņš veidoja darbus uz nacionālā materiāla bāzes — ironiskas drāmas par tradīciju un novitāšu konfliktiem, pārsteidzot ar pedantisko prasmi iejusties varoņu emocijās un stāstnieka talantu (Kāzu bankets/The Wedding Banquet, 1993, u.c.). Savulaik šīs Lī prasmes lika viņu uzrunāt britu aktrisei, scenāristei Emmai Tompsonei, kas meklēja režisoru līdz matu galiem britu produktam — Džeinas Ostinas Prāts un jūtīgums ekranizācijai. Prese, kas nerimās brīnīties par dīvaino izvēli (sak, nu ko ķīnietis saprot no britu XIX gs. sākuma tikumiem), bija spiesta atzīt, ka Lī spēja iejusties šķietami svešā kultūrā un laikmetā ir apbrīnojama. Lī hameleonisms — spēja saplūst ar šķietami svešu laikmetu un vidi — turpinājās. Labākās filmas Oskaram nominētajai "britu pieredzei" — Prātam un jūtīgumam/Sense and Sensibility (1995) sekoja Ledus vētra/The Ice Storm (1997) — sveloša ģimenes drāma, kas radīja 70.gadu sākuma Amerikas provinces sajūtu — aiz muguras iluzorās brīvības gadi — sešdesmitie. Kādreizējie hipiji pārvērtušies vīlušos cilvēkos, par kuru problēmu upuriem kļūst viņu bērni, viss šis sajūtu komplekss līdz pedantiskai vides restaurācijai jau atkal pierādīja Lī meistarību.Plašu komerciālo atzinību Angam Lī atnesa gan nevis šī līdz kaulam Ameriku jūtošā drāma, bet gan Tīģeris un drakons/Crouching Tiger, Hidden Dragon (2000). Filma, kas austrumu teiksmas iesaiņoja glītā kārbiņā rietumu auditorijai, vienlaikus radot akrobātiskiem specefektiem rotātu ķīniešu teiksmas kinoformulu, ko, starp citu, tas pats Džans Jmou, kas šogad vadīja Venēcijas festivāla žūriju, nekautrējās izmantot pārītī savu filmu (Varonis, Lidojošo dunču nams). Savukārt par vienu no neveiksmīgākajām Lī filmām kļuva komiksa ekranizācija Halks/Hulk (2003), kuram Lī bija ķēries klāt ar teju šekspīrisku dramatismu. Skaidrs, ka masu auditorijai tendētā kinokomiksā retais meklēja mūžības smagmi, lemjot filmu komerciālai neveiksmei. Nākamais darbs Kuprainais kalns (2005) pilnībā reabilitēja Lī (arī komerciāli), sagādājot viņam Oskaru. Tieši šajā represētas mīlestības drāmā Lī panāca maksimālu iedarbības efektu, izspēlējot to, ko viņš prot vislabāk, — radīt psiholoģiski filigrānas attiecības, ietilpīgus, dramatiskus, līdz pēdējai vīlītei saprotamus raksturus un precīzu laikmeta sajūtu. Lī filmu varoņus, pat ja jums tas aktuāli, neizdosies nosodīt, vien saprast — gan britu XIX gs. precēties kārās mamzeles, gan komisku mošķi Halku, gan gejus, gan spiedzes, gan varmākas.Vai zaudējis?Anga Lī Iekāre, piesardzība masu publikas acīs šķietami zaudē viņa iepriekšējiem darbiem — ne skandaloza tēma (kā Kuprainajā kalnā), ne eksotikas (kā Tīģerī un drakonā), tik vien kā erotika. Turklāt tā ir ķīniešu valodā, tās galvenās lomas tēlotājs Tonijs Leungs ir gan pazīstams festivālu lokos un Vona Karvaja filmu cienītājiem (Noskaņojums mīlēt/In the Mood of Love u.c.), taču ne plašāk. Filma ASV ierobežotā nomā startē 28.septembrī, vecuma ierobežojums — līdz 17 gadiem skatīties aizliegts — jau apriori "nogriež" tai grāvēja potenciālu. Latvijā tā tiks rādīta 2008.gada sākumā. Bet, atbildot uz jautājumu, vai Iekāre, piesardzība bija spēcīgākā filma Venēcijas festivāla konkursā, jāuzsver: tā noteikti ir meistardarbs, ar un bez konkrēta festivāla konteksta.