Kā dzima Krusttēva mīts

Kinovēsturniekiem patīk stāstīt anekdotes par to jucekli un haosu, kas valdījis, teiksim, leģendārās melodrāmas Kasa–blanka (1942) tapšanas laikā. Arī Krusttēva aizsākumi lielu veiksmi nesolīja: filmas finansētāja studija Paramount visai kategoriski iebilda pret jaunā, talantīgā F.F.Kopolas vēlmi galvenajā — Sicīlijas mafijas bosa — lomā filmēt leģendu ar smagu raksturu — Marlonu Brando. Arī filmas pamatā esošo romānu autors Mario Pjūzo bija rakstījis bez īpašām ambīcijām — dienišķās maizītes un peļņas vārdā. Kopola pie Krusttēva ķērās tikai tad, kad šo projektu, kas bija iecerēts kā filma "bez pretenzijām", proti, gangsterfilma ātrai peļņai, jau bija noraidījuši vairāki citi režisori (E.Kazans, A.Penns). Šis projekts sākās ar abpusēju nīgrumu — Paramount īsti nevēlējās Kopolu, kurš savā karjerā bija uzņēmis tikai trīs filmas un neviena no tām nebija sapelnījusi lielo naudu, arī Kopola īpaši nealka ķēpāties ar šo projektu, taču darbu vajadzēja un naudu arī. Viss šis samocītais ievads gan tika ieslaucīts atmiņas tukšākajos kaktos pēc filmas pirmizrādes 1972.gada martā. Pār Kopolu un Krusttēvu gāzās atzinības lietus. Stīvens Spīlbergs vēlāk atzinās, ka filma ir atstājusi uz viņu apbrīnojami spēcīgu iespaidu un teju iesvēlusi mazvērtības kompleksus — viņš sapratis, ka nekad nespēšot sasniegt līmeni, kādu piedāvā Kopolas filma. Viss pārējais jau ir vēsture — gan pirmā Krusttēva trīs Oskari, gan tās divus gadus vēlāk tapušās otrās daļas vēl pamatīgākais balvu birums — seši Oskari (!), gan pēc ilgākas pauzes tapušās trešās daļas stabilā un pārliecinošā profesionalitāte. Krusttēvs ir leģenda, un leģendas mīl izmantot arī tūrisma industrija. Ja mīlat šo filmu triloģiju, ir vērts savos ceļojumu plānos iekļaut arī Sicīlijas apmeklējumu, kur obligāti jāaizbrauc gan uz Korleoni (pilsētu, kas devusi uzvārdu filmas varoņiem — mafijas klanam), gan uz sīkākiem miestiņiem, kuros filmējis Kopola.