Kristaps Vecgrāvis. Dzeja

Tumsa ir upe, kas lēni nāk pār kalnu un tevī pamīšām.Tu esi kļuvis par tumsu un dzirdiLaikšņainajā ezerā šļakstam irkli.Tā ir kaimiņkrasta sārtvaigu meitiņa,Viņa ik vakaru krēslā izbrauc dienvidu līcī,Aijājas līdzi viļņiem un krasta atvārsnīti pētī,Skumst par tautu dēlu, kas vakaros iet uz citu klēti.Iegaumē šo mirkli:Viņa drīz atpakaļ pāri irsies,Caur pirkstiem laižot ezera tumšo un vēso vilnu.Tu vari piepildīt viņas mēru pilnu.Dzelmē ieraut, dūņu gultā._Laiks ir grabošs vagonu sastāvsLaiks ir grabošs vagonu sastāvs, elpojošs eļļu un sprauslājošs tvaikus,Viņš netīros riteņus dauza pret trauslajiem sliežu pārlaidumiemUn spīdzina tēraudu negaidīti, no visa spēka bremzējot,Viņš cenšas traucoties pieskarties uzbēruma zaļajām skūpsnām -Kaut aizskart nīko pienenes ziedu,Aizskart tevi liekot zvārstīties,Ja reiz nav iespējams tagad paņemt gūstā.Viņš zina, ka ar laiku viņa rokas būs garākas un druktākas -Tās vienmēr paliek spēcīgākas, ja bez brīvdienām pārbaudiVagonu sakabinājumus un vagonu vēderos iestum atpakaļ bēgošos pasažierosPirms iebraukšanas jodā izmērcētā apvārsnī.Šobrīd viņš steidz pie tavas piedzelzceļa mājas logaAtvest sniegu, ko jau sabojājušas sniegpulkstenīšu galvas,Un arvien bremzējošā sastāvā aiz līkuma skatam nesasniedzamos vagonosIeradīsies ievu krūmi ar pogojošām lakstīgalām,Kalstošas zāles smarža līdzās ar ezera glāstīta auguma smaržu,Ogu un augļu brieduma palojošais kaleidoskops,Vakaru sisēšana un siena gubu čauksti,Graudu sijāšanās plašos apcirkņos,Naktī pie cita auguma apreibuša plaukstaUn zemē dusoša, vasoša sēkla,Kas kādu dienu izlauzīsies jaunu lapotni plešot pār mūžvecajiem kokiem.Bet rīt -Rīt viņš atvedīs pie tevis uz tēju Nāvi.RudensLatgales debesu velvē arvien retāk atklājas zelta kupols.Niedres iemieg jau pēcpusdienā, iedunkājušas oktobra spilvānu.Krastadārzā vēlās rūžeņas gurdi galvas lejup liec.Iemieg itin viss, kas acis spēj aizvērt ciet.Lēni šūpojoties, Režiņas upe glāsta slēgto vasaras pelduvietu,Cenšoties sataustīt aizgājušo pēdu siltos nospiedumus,Satvert kādu atmiņu par potīti vai skaļa smiekla drisku.Mīlnieku atstātā laiva iegrimst smiltīs - pārlaist ziemu.Pāri parka tiltiņam māj logā gaisma kā dzestrumā zvaigzne,Rudens veldres svētot uz vēl vienu atdzimšanu.Es zinu - tur, uzmanīgi pārkāpjot šo ieilgušo rudeni,Ir atrodams tavs ugunīgais zieds.Sēlijas stanzas_1Paziemas lukstā lēni mostas kaukinis,Izkārpās uz apkalas pamesta ceļa,Blakām papivi jau plēš ass ragainis,Kamiesi naslēpj no saules sveļas,Vēdars iepūkst un pūkst liedzām dabai,Kas koku virsūnēs zeļas lapas plaucē.Drīz viss būs vienā milzu čabā.Pirmais pērkons jumā dobji graucē.Mās, nu tev laiks sprēslenīcu atliktUn durailē stāties augstu acis ceļot -Versmainā, mutuļojošā dzīvības katlāKliedzot, grumstot putni iekšā veļas.2Dverkst pajūgs, nobraucot pie sausa brasla,Salto gaisu kulstot ratu vecajās rumbās,Agrs pīlis staigā sovā pērnajā naslūnēZariem klāt sovu mīļo, vēso dumbru.Bērns pāri ratu kokiem rāda uz tāli,Vai tur šķirgata ūdenī tikko māva,Garām skrējusi beigtajai dzelzazālei,Kuru tagad aijā kušņa dzeltā rāva?Pavei, saka opis, pakšķinot ūša pīpi,Gulbis šogad pirmoreiz laižas ezerā.Nav mazajam vēl īsti pār aplodu snīpis,Bet tas špudūc jau krastā, kur ūdens rām.3Es varu dziedāt par pērnajām stirtām,Kas mīlnieku noslēpumus klusu glabā,Es varu dziedāt par maigajām stirnām,Par melnīcām un aviekšu pilnām gravām.Par čiekuržiem dziedāt un viršņiem asaņos sārtos,Par skosvārņiem un grūdu, kas zemē krīt,Par kodu krāšvu būtni mīļas sētas vārtosUn maizei sviestu, kas svaigi nīts.Nu, redzi, draudzene, kaut aizmirst zinātuTevi, jo ik paziemu man vaira nav atpūtas.Mostas tur, tālē - ezeri, luksti un tu.Pavasaris. Dvietes atbūda. Tava atbūda.   ***Gribu, lai tu atceries šo sievieti.Viņas plaukstas naktī pieskārās visu sirdīm,Nebija dzirdami viņas apģērba švīksti,Nebija jaužama viņas elpa tumsā,Skatījās mazākie gurdām acīmVisai istabai pāriUn bija vienkāršiSilti.Ārā pagalmā rudeņa dubļos kā piparkūku mīklāDīžājās no staļļa iznācis sirmais zirgs.Sprauslāja viņam nāsis, dega zvaigzne pierēUn pakavu pie sliekšņa viņš nometaUn vietā uzreiz dabūja citu.Atgriežoties stadulā, zeltītu auzuSkaras lieliem lokiemTam virs pakaišiemNo nekurienes krita.Viņa noskūpstīja saimnieka vājo pieriUn gurdo roku uz saimnieces sāna lika,Iečukstot vārdotājas noslēpumuReiz tik varenā vīra ausīs.Viņš mostas vairs neesotSava ievainojuma sasaistīts,Un raupjo plaukstu maigiSavas sievas klēpīZudina.Viņa kautri novēršas un nemanītaAizslīd pāri slieksnimSeptembra naktī,Kas tai salnas villainiGrib uz pleciemUzmest.Gribu, lai tu atceries šo sievieti.Viņa ir divspārnis, eņģelis: Eņģelis.