Treisijas visi draugi un skolas biedri ir burtiski apsēsti ar sapni nokļūt televizora kastītē un tieši rokenrola šovā. Dejot uz nebēdu.
Viss jau būtu labi, tikai uz ielas, respektīvi, uz ekrāna ir 1962.gads pašā ASV rasistisko aizspriedumu perēklī Baltimorā. Tas nozīmē, ka, piemēram, pilsētas melnādainajiem iedzīvotājiem gadā tiek dota viena diena, kad svinēt savus nēģeru svētkus un justies kā cilvēkiem, kaut gan daudzi no viņiem jau kļuvuši par gana turīgiem, lai nevis justos, bet būtu cilvēki (filmā viņus iemieso enerģiskā Kvīna Latifa, lieliska dziedātāja un temperamentīga dancotāja, ko pazīstam jau kopš Čikāgas laikiem). Turklāt visu varu — populārā televīzijas šova organizāciju — savās rokās tur baltā rasiste Velma fon Tisle, ko ar īsti raganisku azartu un acīmredzamu baudu tēlo nevīstoši daiļā Mišela Feifere, kas ar savām izteiksmīgajām matu rotām pārāk atgādina Laimas Vaikules šīs sezonas Jaunajā vilnī startējušo blondi uzkasītās frizūras koptēlu, — esmu gandrīz drošs, ka Vaikule filmu jau redzējusi.
Tomēr Tērnbladi, kā noprotat, nav melnie, taču ir vēl ļaunāk — abas ģimenes sievietes ir, teiksim tā, apaļīgas kā pončiki. Vēl tiešāk — viņas ir resnas, turklāt Edna ir Džons Travolta! Tas gan netraucē tuklītēm būt superlunkanām un dejot kreftīgāk par daudziem kārnekļiem (filmas finālā mātes un meitas dubultsolo ir satriecošs).
Te nu vietā paskaidrot, kāpēc katram sevi cienošam amerikānim, izdzirdot vārdkopu Matu laka/Hairspray, labpatikā ietrīsas sirds. Līdzīgi, kā tas notiek, pieminot citus mūziklus — Čikāgu/Chicago un Producentu/The Producers —, kurus arī mūspusē pazīst no filmu versijām.
Še nosauktais trio ir izteiktas amerikāņu kultūras kulta vienības: pirmkārt, radītas žanrā, kuram amerikāņiem ar savām Brodvejas un svingojošās Holivudas tradīcijām grūti atrast konkurentus. Visi trīs ir gadiem ilgi rullēti Brodvejas šovi (pie tam izrāžu apmeklētību pat neiespaido fakts, ka tās vienlaikus — kā gadījumā ar Čikāgu un patlaban ar Matu laku — iznāk kinoversijā). To pamatā ir amerikāņu kultūras klišeju ironiska apspēle: pirmais gangstermūzikls un pirmais rokenrols jaunās skaņās ar asprātīgi izmantotu fišku — vienu no galvenajām lomām tautas masu iestudējumā ļaut nospēlēt t. s. drag queen — vīrietim sievietes drāmās jeb transvestītam. Matu lakā, kuru pirmoreiz filmā jau 1988.gadā uzņēma skandalozais visveida tabu lauzējs Džons Voterss, Ednas lomā neliekuļojot triumfālus panākumus guva ASV galvenais transvestīts Divains/Divine, vīrietis — leģenda, kura seksapīlā sievišķā neķītrība un izaicinoši košā āriene laimīgi sadzīvoja ar 240 kilogramiem dzīvsvara (slavenajā Brodvejas šovā vēlāk Divaina panākumus mēģināja atkārtot cits slavens dragkvīns Hārvijs Fīršteins). Protams, Travolta nav ne puse Divaina masas, vien tehniski perfekts tauku mētelītis, tomēr dejo Travolta kā dievs (mazāk veicas ar dziedāšanu un koķetā rociņu lauzīšana atgādina pārcentīgu puikas mēģinājumu iztaisīties par vairāk kā sievieti). Tā ka filma Matu laka un viss, kas ar to saistās, ir arīdzan nozīmīga lappuse Amerikas liberalizācijas vēsturē. Jo filma cīnās ne tikai pret rasistiskiem aizspriedumiem un par visas pasaules nepelnīti apspiesto/pazemoto — nēģeru, geju, resno tiesībām — jā, jā, lai cik absurdi šķistu ierindot cilvēkus vienā maisā pēc ādas, ķermeņa un seksuālo preferenču pazīmēm.
Es riskēšu apgalvot, ka filmai Hairspray (jo tieši matos bagātīgi sapūstā laka ļauj saglabāt cietas leģendārās Elvisa pričenes), par kuras virtuozajiem deju numuriem atbildīgs ir "mūsu cilvēks Brodvejā" — filmas režisors Ādams Šenkmens, ir tikai viens trūkums — tā izskatās tik stilīga un glancēta, kostīmi tik perfekti un ar tik nevainojamu retrošiku, visi dziedoši dejojošie aktieri tik izdreijāti (un aktieru tur ir ļoti daudz), ka tas jau šķiet nepieklājīgi un neticami. Tomēr tas ir mūzikls, kuru var skatīties ar skaudību kā par rokenrolīgu dzīvi, kuras nekad vairs nebūs. Tāda pasaka ar lielisku mūziku un dančiem. Jā, un Treisija nokļūs šovā, taps par zvaigzni, vēl trakāk — savā rokenrola neprātā iesaistīs visu Baltimoru, pufīgo mammuci Ednu Travoltu ieskaitot.