Provokācija un depresija
Ziņas par Larsa fon Trīra depresiju medijos parādījušās detalizētā formā. Pirms pāris gadiem viņš publiski atzinās: «Būtībā man bail no it visa dzīvē, izņemot kino radīšanu.» Par spīti deklarācijai, ka viņa stāvoklis veselu gadu izslēdzis jebkādu radošu darbību, uz ekrāniem parādījās skandalozais Antikrists (2009) un šogad - grandiozā, apokaliptiskā Melanholija. Taču Trīra depresija nav vienīgais, bez kā nav iespējams saprast viņa mākslu. To nevar izprast, arī nepazīstot viņa paša publisko ekscentriskumu un provokācijas, kas, pateicoties to izraisītajam sašutuma vilnim medijos, kļūst par labāko publicitātes ieroci.
Pirms pāris gadiem Antikrista pirmizrādes laikā Kannu kinofestivālā fon Trīrs paziņoja, ka ir labākais kinorežisors pasaulē. Šogad turpat Kannās pēc skandalozās preses konferences, kas bija veltīta Melanholijas pirmizrādei, viņš tika oficiāli pasludināts par persona non grata. Trīra «sapīšanās vārdos» preses konferencē kopš tā laika citēta neskaitāmas reizes: «Ko lai es saku? Es saprotu Hitleru. Jā, protams, viņš izdarīja šo to nepareizu, bet es varu iedomāties, kā viņš tur beigās sēž savā bunkurā… Es viņam mazliet jūtu līdzi, jā… (..) Kā lai nobeidzu šo teikumu… Labi, es esmu nacists.» Nebūs pārspīlēts apgalvot, ka Trīra pēdējo gadu filmu galvenie motīvi ir provokācija un depresija.
Par depresiju
Vispirms par depresiju. Antikristā, Trīra versijā par šausmu filmas žanru, kuras scenārija rakstīšana ļāva viņam rast spēkus piecelties no gultas vissmagākajos brīžos, viņa idejas - pašdestrukcija, nolaišanās apziņas ellē - ir kā vaļējas, asiņojošas brūces. Trīra moto ir vienkāršs - daba ir ļauna; tā ir ciešanu, sāpju un nāves pilna, arī cilvēka daba, kas ir daļa no tās. Pēdējo ideju Trīrs līdz apokaliptiskiem izmēriem izvērš Melanholijā. Trīra uztverē daba ir absolūts reliģijas pretmets - tā atgādina par neizbēgamo nāvi, tādējādi tā ir vairāk paša sātana, nevis Dieva ideja.
Melanholijā Trīrs nepārprotami uzņemas Dieva lomu, domu par Zemes un cilvēces ļauno iedabu un bezcerīgo eksistenci un no tās rezultējušos depresiju risinot absolūtā - iznīcības mērogā. Trīrs filmas finālu atklāj tās sākumā - filmas uvertīrā, kas izspēlēta Vāgnera Tristāna un Izoldes pavadījumā. Beigas un notikums viņu neinteresē tik daudz, cik filmas personāžu attieksme pret nenovēršamo. Ekstremāli palēninātā darbībā (tāpat kā Antikrista prologā) mēs redzam, kā Zemei nenovēršami tuvojas planēta - simboliski nodēvētā Melanholija; abu planētu sadursme neatstāj nekādas ilūzijas par filmas iespējamo noslēgumu.
Justīne un Klēra
Turpmākā filmas darbība sadalīta divās daļās, kas katra centrējas ap diviem galvenajiem filmas personāžiem - māsām Justīni (Kirstena Dansta) un Klēru (Šarlote Gensbūra). Pirmajā daļā Justīnes krāšņās kāzu svinības pilī lemtas pilnīgam fiasko - viņas pieaugošā rezignācija izraisa nelabojamu konfliktu ķēdi ar it visiem notikumā iesaistītajiem. Sociālā notikuma sabrukums sēj ļaunas nojautas par absolūtās iznīcības gaidām filmas otrajā daļā - Melanholijai nenovēršami tuvojoties, Klēras raizes un vāji maskētā histērija pieņemas spēkā, savukārt Justīnes depresija pārvēršas stoiskā mierā. «Zeme ir ļauna, un mums nevajag par to sērot. Nevienam tās nepietrūks,» viņa paziņo māsai. Tuvojošās Melanholijas pieaugošā rūkoņa un klātbūtne ir kaut kas, no kā izvairīties nav ne indivīda, ne cilvēces spēkos, un ir tikai divas iespējas - krist izmisumā vai ar mieru pieņemt nenovēršamo.
Trīra filma ir arī nekaunīga pretošanās sabiedrībā pieņemtajam optimisma standartam - viņš piedāvā pesimismu augstākajā izpausmē, vienlaikus runājot arī par mūsu katra iespēju personiskās nāves priekšā. Lai gan filmas stāsta mērogs un estētiskais atvēziens ir tuvs operas grandiozitātei - filma ir vizuāli neprātīgi skaista. Skaņu celiņā dominē Vāgnera Tristāna un Izoldes uvertīra, vizuālajos tēlos - Rietumeiropas glezniecības citātu pārpilnība, un kopējā ideja šķiet kā XIX/XX gs. mijas filozofa Osvalda Špenglera fatālistisko ideju - civilizācijas norieta - absolutizācija. Trīra stāsts ir vienlaikus ārkārtīgi intīms, personisks. Tāpat kā otrs šī gada centrālais autorkino notikums - Terensa Malika Dzīvības koks -, Melanholija ir gan privāta ģimenes drāma, gan refleksija par planētas un cilvēces izcelsmi un galu.
Žanra kanonus apvēršot
Tāpat kā citās savās filmās, Trīrs bezkaunīgi apvērš tradicionālo žanru kanonus - līdzīgi kā Dejotāja tumsā ir gandrīz traģiska mūzikla versija, Melanholija ir Trīra atbilde katastrofu/pasaules gala filmu žanram. Pasaules un civilizācijas gals ir tik neaptverams, ka līdz šim it visas filmas mums rādījušas, ka cilvēces - un bieži pat viena vai pāris indivīdu - spēkos ir to novērst. Taču tas nav Trīra garā - ir tikai grandiozi realizēts haoss. Viņa meistarīgās manipulatora spējas šajā filmā nav mērķētas uz politisku vai sociālu patiesību uzšķēršanu, tās ārkārtīgi emocionālā līmenī iesveļ sajūtas, kas saistās ar agonijas pilnām gaidām, - aktuālu tematu mūsdienu kodolkatastrofu, cunami, viesuļvētru u. c. avāriju laikā.
Par provokāciju. Trīra lielummāniju raksturojošie izlēcieni un viņa universā bieži ieņemtā Dieva loma nebūtu uzskatāmi par ko neparastu. Trīra provokatīvā māksla nav nošķirama no viņa nepolitkorektajiem, provocējošajiem izteikumiem. Jautājums ir, kurā brīdī «skandalozais» ir akceptējams un kurā brīdī novelkama robeža, un kādi ir morāli ētiskie priekšnoteikumi, kas to liek darīt. Kannu notikums ar Melanholiju uzrāda, ka mākslas rāmī iesaiņota provokācija ir akceptējama.
Melanholija
Drāma. Dānija. Režisors Larss fon Trīrs. Lomās Kirstena Dansta, Šarlote Gensbūra, Šarlote Remplinga.