Musketieru atgriešanās

Tauta — un ar vārdu "tauta" šoreiz jāsaprot progresīvā jaunatne, kura apmeklē milzīgo un stilīgo klubu B1 Maximum, pilnīgā un neglābjamā ekstāzē "atrāvās", klausoties... Ļeņingra…, fu, Pēterburgas aktiera un barda Mihaila Bojarska retrodziesmas! Koncerta laikā zālē esot valdījusi "viscilvēcīgākā eiforija un sen nejusts patiess prieks, ja vien eiforija var būt cilvēciska — un nešķita, ka šim zaļknābju pūlim, kam knapi divdesmit, būtu emociju līmenī nepazīstama šī "nenormālā", sentimentālā, arhaiskā vectētiņu laikmeta mūzika" (B.Barabanovs, Kommersant). Bet. Lai cik spokaini liktos, šim brīnumam ir racionāls izskaidrojums. Pirmkārt, aktieri prot "paņemt zāli" — un Bojarskis, šī nesajaucamā neskaitāmo multfilmu balss, šis proletāriešu tautas d"Artaņans jau ģenētiski emocionālajā līmenī, tieši pateicoties savai aktieriskajai harismai, prot aizskart tieši tās stīgas, kas vibrē katrā cilvēkā neatkarīgi no viņa vecuma, sociālās piederības vai muzikālās orientācijas. Starp citu, šaubos, vai Pugačovai būtu tādi panākumi tīneidžeru vidū, ja padomju estrādes mamma/primadonna riskētu uzstāties Maximum. Dziedošie aktieri tomēr ir unikāls (padomju) laika kultūrfenomens. Un, kā izrādās, šim fenomenam piemīt ilgstamības efekts. Nu, tāpat kā skumīgajai komēdijai Likteņa ironija jeb Vieglu garu un/vai spiegu gabalam Septiņpadsmit pavasara mirkļi. Un/vai — Ļivanova + Solomina duetam nemirstīgajā krievu seriālā par Šerloku Holmsu, kuru pat britu BBC atzīst par labāko no globālās holmsiādes. Latvijā arī ir viens tāds pārlaicīgs vistautas mīlestības fenomens — Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Tāpēc mana skepse par to, vai pēc akurāt 30 gadiem sameistarotais turpinājums PSRS laikos nudien fenomenālus panākumus guvušajai Centrālās televīzijas kanāla muzikālajai filmai D"Artaņans un trīs musketieri (1979) un tās diviem, arī televīzijas filmu formāta sīkveliem (Musketieri pēc divdesmit gadiem, 1992, un Karalienes Annas noslēpums jeb Musketieri pēc trīsdesmit gadiem, 1993) vispār vēl atradīsies pietiekami plaša mērķauditorija, kas spējīga atmaksāt jaunākajā versijā ieguldītos 12 miljonus USD un, galvenais, kas vēl atceras Mihaila Bojarska varonīgo gaskonieti un viņa azartisko dēkaiņu drauģeļu kompāniju (Venjamina Smehova Atosu, Valentīna Smirņitska Portosu un Igora Starigina Aramisu), kā arī ne mazāk efektīgos un nozīmīgos fona personāžus — kaut vai Alises Freindlihas karalieni Annu, zvērīgi šarmanto intriganti milēdiju Margaritas Terehovas tēlojumā vai Oļega Tabakova omulīgo plenci alias Francijas karali Ludviķi XIII. Par vēl vienu fenomenu jāuzskata fakts, ka pašu svaigāko musketieru dēku versiju Musketieru atgriešanās atkal veidojis režisors Georgijs Jungvalds-Hiļkevičs, cilvēks, kurš "seriālu", ko par lētu naudiņu ātri uzcept (20 dienās!), arī izgudroja, paradoksāli, bet kā izmisuma diktētu plānu, lai glābtu Odesas kinostudiju no ekonomiskās krīzes (jau tolaik — 1979.gadā!). Kas notika pēc tam, jauniešiem "zem divdesmit" jāprasa saviem vecākiem. Un, lai gan neesmu nekāds "apmetņa un zobena" jeb vēsturisko romantisko piedzīvojumu filmu žanra mīļotājs, jo sevišķi šādu filmu padomju, tas ir, butaforiski nabadzīgajā variantā, pat es no galvas varu nodungot tās seno laiku dziesmiņas un joprojām sajūsmināties par to, ka padomju tautas šķiriskajai ienaidniecei — Terehovas spožajai maitai milēdijai — piederēja visas šīs proletariāta tautas vīrišķās daļas simpātijas. Bet ar jauno filmu ir tā — uz daudz ko nāksies pievērt acis. Aiz mīlestības un laba prāta. Sevišķi jau nu uz no pirksta izzīsto sižeta shēmu, kurā dikti novecojušais musketieru kvartets, kas, vienā dienā pēc scenāristu prāta nosūtīts uz paradīzi (vecā paaudze mirst), tagad no Dieva izprasa 24 stundu atvaļinājumu, lai no visdažādākajām ķibelēm izpestītu savus piecus neapķērīgos, taču visnotaļ jaukos pēcnācējus — trīs puikus un divas meitas, no kurām viena — d"Artaņana meita Žaklīna nez kādēļ iedomājas sevi par vīrieti Žaku (tā laikam domāta kā aktuāla pikantērija — Aramisa dēliņš Anrī ar pavešanas metodi atgriež seksuālo identitāti zaudējušajam Žakam viņa/viņas īsto sūtību). Viss cits būs, kā pieklājas Dimā fiksās spalvas virknētajos sacerējumos — atkal cīņas ar intrigantu Mazarīni, atkal mīlas likstas, atkal četri musketieri dziedās populāras dziesmiņas un šoreiz no Dieva būs bonusā dabūjuši komiksu supervaroņu spējas jeb gadžetus. Un — o, likten! — atkal Alises Freindlihas karaliene Anna ļoti asprātīgi tiks pati ar sevi galā. Jo Francijā taču ir pavisam cits — Saules karaļa Ludviķa XIV (Dmitrijs Haratjans) laikmets. To, vai spēsiet samierināties ar domu, ka arī mīļotie filmu varoņi krietni noveco, atstāju jūsu pašu ziņā.