Nabadzīgā kino triumfs

Vizuāli efektīgās bildes no britu režisores Sallijas Poteres filmas Niknums/Rage jau ir paspējušas pavīdēt presē, ilustrējot 59.Starptautiskā Berlīnes kinofestivāla norises — tās krāšņi izskatās, uz tām iemūžināto aktieru vārdi — Džūda Lovs, Džūdija Denča, modele Lilija Koula u.c. — veic svētīgo mārketinga darbu. Filma Niknums Berlīnes festivālā bija kļuvusi par notikumu vēl pirms tās pirmizrādes konkursa programmā. Kaut arī Niknumam ir maz cerību izkļūt ārpus ekstrēmus eksperimentus cienošiem kinofestivālu maršrutiem un nonākt "normālā kino" iznomā, teiksim, Latvijas kinoteātros, šis eksperiments ir uzmanības vērts. Atklāsmes anonīmajam Septiņas dienas, četrpadsmit varoņi, kuri iesaistīti augstās modes industrijā. Viņi cits pēc cita stājas kāda anonīma Mikelandželo kameras priekšā, lai stāstītu par savām attiecībām ar modes biznesu un saistību ar slaktiņu, par kuru pārvērtusies konkrētā modes skate. Kaut kur fonā dārd mūzika, kas pavada kārtējo Ņujorkas modes nedēļas skati. Ar to ir saistīti itin visi krāšņie personāži, kas kamerai — tātad arī skatītājam — stāsta par cinisko spēli uz multimiljonu likmēm — modes industriju. Britu granddāma Džūdija Denča spēlē viedu modes kritiķi, kura kameras priekšā eleganti — ar liegu profesionālu nogurumu un kompetenci — runā par modes industrijas gaisīgo jēgu. Stīvs Buskemī tēlo dzīves notriektu modes fotogrāfu. Te nervozus monologus bārsta gan modes dizaina zvaigzne, kas pārsteidzoši līdzīgs Džonam Galjāno (filmā Galjāno vizuālo tēlu imitē aktieris Simons Abkarjans), gan biznesmenis, kurš tikko nopircis gan šo Galjāno, gan sirmo kundzīti kritiķi, proti, žurnālu, kurā viņa strādā. Te, efektīgas frizūras un grimu mainot, vītero "gada seja" — labi, "pērnā gada seja", kā ar sevi iepazīstina modele Lilija Koula, un virkne citu personāžu. Grima karnevālu izbauda Džūda Lovs — transvestīta supermodeles Minksas lomā, ciniski idiotiskus un power point kultūrā dresētajiem tipiskus tekstus (par mērķauditorijām un veidu, kā tās sasniegt) bārsta šķebīgi veikli PR zēni... Vārdu sakot, krāšņs personāžu un viņu monologu kokteilis, kas pusotras stundas garumā mijas uz mainīgi krāsaina fona. Tas arī viss — Sallija Potere ir izveidojusi filmu par Ņujorkas modes pasauli, kurā ne uz sekundi neparādās ne Ņujorka, ne modes skates atmosfēra, ne mēle, pa kuru defilē modeles. Par dramatiskajām norisēm — kādas modeles nāvi, haosu, sajukumu — var vien noskārst pēc filmas skaņu partitūras (kliedzieni, šāvieni u.c.) un šā notikuma atskaņām varoņu monologos kameras priekšā. Izdzīvošanas darbs Lai kādus pārsteigumus vēl sagādās Berlīnes festivāla konkurss, Sallija Potere jau droši ir ieņēmusi ekstremālākās konkursantes pozīciju. Sešdesmit gadu vecā britu režisore, kuras kontā ir šedevrs Orlando (1992, ar Tildu Svintoni galvenajā lomā) un savdabīgie eksperimenti — filma Tango stunda un filma dzejā Jā (2006), par savu visu laiku vispieticīgākā budžeta kinodarbu Niknums saka: "Tie ir nabadzīgā kino svētki!" Viņas filmēšanas grupa ir strādājusi teju pašdarbības apstākļos, maza komanda, rokas kamera, intīms un personisks piegājiens. "Aktieri vienkārši komunicēja ar kameru — neredzamo, iedomāto personāžu Mikelandželo, kuru uz ekrāna neieraugāt. Niknums ir filma — piemērošanās pašreizējiem apstākļiem, izdzīvošanas darbs. Ja kino veidotāji nespēs adaptēties šodienai, tās tehnoloģijām un faktam, ka finansēt nekomerciālas filmas kļūs arvien grūtāk, tie ir lemti drīzam galam," uzskata S.Potere. "Šis nav brīdis, kad mētāties ar naudu, un tas ir arī izdevīgs laiks, lai pārkārtotu domāšanu," deklarē režisore, vistiešākajā veidā reaģējot uz pasaules krīzes ietekmi nekomerciālo filmu ražošanā. Ko Sallijai Poterei nozīmē darbs ar digitālajām tehnoloģijām? "Vienu brīdi visi bija pārņemti ar ideju, ka digitālā tehnoloģija un kameru pieejamība radīs izcilu filmu sprādzienu. Kā redzam, nekas tamlīdzīgs nav noticis, kaut es novērtēju tās iespējas, ko šī tehnika sniedz profesionālam režisoram — montāžas programma Final Cut Pro ir lieliska, tāpat kā iespēja filmas uzņemšanā iesaistīt daudz mazāk cilvēku," — tā S.Potere, kuras Niknums tiešām var kalpot par uzmundrinājumu atteikties no iesīkstējušiem principiem un lieliem budžetiem. Nākamajā rakstā no Berlīnes — par latviešu iznācienu. Līdzās animācijas filmai Kur āboli ripo oficiālajā programmā, izrādās, iekļauta arī Ņujorkā dzīvojošās Signes Baumanes animācijas īsfilma Dzemdības, kas pārstāv nevis Latviju, bet ASV un Itāliju.