Turklāt šis ir tas retais gadījums, kad autori nav "niekojušies" ar digitālajām tehnoloģijām. No šogad pirmizrādītajām četrām spēlfilmām - Rūgtais vīns, Monotonija, Vogelfrei un Nerunā par to - tikai abas pēdējās ir filmētas uz klasiskās 35 mm lentas. Taču šo bonusu arī neizdevās novērtēt, jo pirmizrādē producenti izvēlējās filmu rādīt "darba varianta" formātā.
Bliež ar mietu
Cerams, ka līdz filmas aiziešanai repertuārā (no vakardienas) katastrofas izpausmes tiks novērstas. Kaut jautājums bliež ar mietu - uz kādu konkurētspēju un skatītāju pūļu vilināšanu var cerēt nacionālais kino, ja filmu pēc filmas preses publicitātes zvārguļu skandināšanai (līdzvainīga!) par kārtējo nacionālā kino "faktu" seko mulsas atrunas. Tajās, jau atkal līdzvainīga, piedalās arī kritiķi, bubinot, ka no latviešu filmas X jau nu nevajag gaidīt šedevru, jo būtībā tas tāds mazbudžeta videoprojekts, no filmas Y visaptverošu flirtu ar skatītāju, jo tas ir eksperimentāls darbs, radošā laboratorija un tā tālāk... Arī Nerunā par to turpina kompromisu virkni, kaut šoreiz, iespējams, pie vainas ir elementāra (producenta?) neizdarība, nevis filmas režisore, scenāriste, aktieri.
Savā ziņā Nerunā par to varēja (var?) kļūt par notikumu bez īpašiem kompromisiem - kā izteikti uz sieviešu auditoriju orientēta filma ar klasisku stāstījumu, diskutablu, bet spilgtu, dzīvu galvenās varones Beatrises raksturu. Filma nepiedāvā pašmērķīgus formas meklējumus, turklāt režisore Una Celma ir atmetusi sev tipisko spīvumu un skatītājam neglaimojošo vēlmi tvert laika un savu varoņu izpausmes visai nepievilcīgos "tuvplānos", kā tas notika formā daudz ekstrēmākajā režisores darbā Augstuma robeža.
Ko pārdot
Viens no filmas "pārdodamākajiem" punktiem ir Daces Rukšānes vārds. Rukšānes daiļrades pielūdzējas filmā bez pūlēm atpazīs lokālā bestsellera Beatrises gultas stāsti sižetiskās norises, kas raiti pārceltas scenārija formā. Beatrises sevis meklējumi jeb haotiski mazohistiskā svaidīšanās no vīrišķa pie vīrišķa tad arī tiek piedāvāta kā filmas centrālā dramatiskā līnija. Ar nolemtību sejā un pašnoniecinošu pārliecību (kam vajadzīga sieviete ar bērnu!) Rēzijas Kalniņas seksīgā un sagumusī Beatrise iepinas arvien bezcerīgākās attiecībās. Smukā dakterīša –- meitas Sofijas tēva (Juris Žagars) - neuzticībai, ķērcīgām attiecību skaidrošanas scēnām virtuvē seko šķiršanās un "fiksa terapija" - romāns ar solīdo šeptmani Viktoru (Harijs Spanovskis), kurš izrādās kaņepīšu audzētājs - dīleris iesācējs. Paralēli fragmentārām un naudas/mantu diktētām attiecību peripetijām (orālais sekss uz jahtas) ar bosu (J.Bartkevičs) kā Beatrises glābiņš iezīmējas potenciālais "princis" - batikotā žaketē tērpts mākslinieks (Ģ.Ķesteris).
Nenoliedzami - Dace Rukšāne, kura ar apbrīnojamu regularitāti spēj saskatīt arvien jaunas un gaumīgi iztirzājamas "dzimumu un dvēseļu attiecību" nianses ikdienas presē, ideāli pārzina kāda latviešu sieviešu segmenta problēmas un mentālo struktūru, kuras portrets ir Beatrise. "Bez veča tu esi nulle!" - tāds ir šo dūdiņu dzīves moto, kuras pašvērtības uzkurināšanai parasti kāpj vien uz tā paša grābekļa, lai punus ārstētu ar gādīgas draudzenes vai sieviešu žurnālu padomu straumēm. Iespējams, Beatrise interesantāks izpētes objekts šķitīs kādam sociālantropologam, tāpat kā latviešu kino indeve fatālo vīriešu lomās filmēt vienus un tos pašus aktierus - Žagaru, Ķesteri, Spanovski.
Beatrises kājas
No kurienes "kājas aug" cietējām Beatrisēm? No padomju laika uzskatiem, kas vistiešākā veidā attiecas uz Celmas, Rukšānes, jā, arī manu paaudzi - ja līdz 25 gadiem neesi pie vīra, tad laiks ragutiņās uz vecavu mēslaini? Visticamāk, ka tā, kaut apmetusi loku līdzīga "tikt pie veča" filosofija, gan iesaiņota praktisku un stilīgu padomu formā, tiek barota tā arī dēvētajai Cosmo (politēna) auditorijai. Kaut šī auditorija, divdesmitgadnieces, šķiet, vairāk ir apkaltas ar pragmatismu un reti zaudē veselīgas pašcieņas/pašvērtības sajūtu.
Ar pašvērtības izjūtu Beatrisei tik tiešām ir švaki - taču ne jau nu latvju vēlās trīsdesmitgadnieces infantilisma problēmas esmu aicināta izvērtēt, drīzāk - aizrādīt, ka skatītāja, tā veselīgā un vidējā, attieksme pret filmu Nerunā par to lielā mērā būs atkarīga no tā, cik interesanta/kaitinoša viņiem šķiet filmas galvenā varone. Cik gribošs identificēties, iejusties Beatrises pasaulē un problēmās izrādīsies skatītājs. Ja, dies nedod, tam tuvāks izrādīsies Sandras Zvīgules temperamentīgi tēlotās Līnas viedoklis, kas izlaužas vienā no filmas dialogiem, frāzē, ko Beatrise sen pelnījusi ("Kālab, tu iedomājies, ka tev vienai ir licence uz ciešanām!"), tad Nerunā par to var šķist arī visai "aprobežota" ekrāna pieredze.
Gaidot princi
Egocentrisms nav slikta īpašība, un Beatrise nenoliedzami ir egocentriska personība, bet filma Nerunā par to ļoti nopietni, teju bez ironijas, respektē savas galvenās varones ciešanas. Autori intervijās filmas žanru ir definējuši kā "pasaka" (Beatrise taču gaida princi!). Šķiet, šis uzstādījums - taisām pasaku, nevis drāmu/melodrāmu, izskaidro apstākli, ar ko Unas Celmas filma atšķiras no D.Rukšānes kādreizējā romāna tekstiem un kālab šie teksti man tomēr šķita pilnasinīgāki par ekranizējumu. Tā ir laika faktūra, detaļās atpazīstama vide - Rukšānes Beatrise ar savām dvēseles spazmām un kompleksiem mita 90.gadu vidē; Unas Celmas Beatrise mīt nekonkrētā laikā/mūsdienās, gaumīgā, bet ļoti sterilā eiroremonta vidē, kas filmu padara savā ziņā hermētisku un nosacītu. Nerunā par to laika, vides nekonkrētība ir tuvāka TV seriālu estētikai (skat. Neprāta cena), kas "ņemas" pa varoņu jūtu peripetijām, par laika mērogiem neinteresējoties.
Vai Nerunā par to būtu ieguvusi, ja tās darbība norisinātos nevis mūsdienās, bet 90.gadu vidū? (Zinu, tas sadārdzinātu izmaksas). Domāju, ka Beatrises problēmas no egoistiskas plosīšanās vismaz iegūtu papildu dimensiju, ko vairāk pastāstot nevis par konkrēto sievišķi, bet par vidi, kuras tiešs produkts ir šis cilvēks.
Pēc jau pieminēta "tehniskā eksperimenta" ar pirmizrādes skatītāju jutekļiem var nojaust, ka Nerunā par to ir ritma problēmas, tā gausi un pārāk dramatiskā nopietnībā uzņem tempu. Veiksmīgākās ainas ir tās, kurās ieskanas vitalitāte, ironija - īpaši spoža ir Viktora (lieliska Harija Spanovska loma) ņemšanās ar kaņepīti un Beatrises paklausīgā pārtapšana no narkotiku apkarotājas par stādiņu laistītāju. Una Celma prot strādāt ar aktieriem - kolorīta ir mutīgā koķete Margita - Leonarda Ķestere. Taču ekrānu pat saspēlē ar Rēziju Kalniņu bieži vien "nozog" Sandra Zvīgule (skaisti uzfilmētas ir abu draudzeņu atklāsmju ainas vienā gultā). Pārsteidzošs atklājums ekrānam ir šī JRT zvaigzne - plastiska, fotogēniska, temperamentīga - lūk, aktrise, ko vajag filmēt un filmēt! Visu cieņu Rēzijai Kalniņai - viņa ir klasiķe, kaut Beatrises ciešanu monotonisms, šķiet, garlaiko pat šo rafinēto profesionāli. Tiesa, to bieži nebūs ļauts manīt.
Un vēl viens paradokss, kālab filma, kas tik kaismīgi aizstāv sieviešu pasaules "vibrāciju" zīmīgumu - pat, ja šīs vibrācijas ir nemitīga vājuma izpausme - tik klaji nodarbojas ar sievietes, viņas kailā ķermeņa ekspluatāciju. (Vai likt Beatrisei laikot veļu ir tas vienīgais veids, kā atklāt varones dvēseles mulsumu? Arī bez virknes no gultas skatiem varēja iztikt - neko būtisku tēlu atklāsmei tie nedod.) Uz Beatrises eksponēšanas fona, kur vieta atradusies pat ļoti intīmām norisēm, "prinča" samtainā aptuvenība (Ģ.Ķesteris) šķiet vienkārši aizskaroša. Ak tā, tā taču bija pasaka, un pasakās fizioloģija uz prinčiem neattiecas. Starp citu, uz Pelnrušķītēm arīdzan ne.