Olga Kuriļenko. Dzelzs sievietes asaras

Kuriļenko Mierinājuma kvantā spēlē Kamilas lomu, un, kaut formāli tā atbilst klasiskajai Bonda meiču kategorijai, Kuriļenko Kamila nav nekāda tur aitiņa, ko superdžekam 007 aiz gara laika vai stresa mazināšanai ievilkt gultā (šī misija atvēlēta otrai Mierinājuma kvanta Bonda meičai — britu aktrises Džemmas Artertones spēlētajai "zemenītei"). Bet "mūsu" Olga, kā jau pienākas postsociālisma teritorijās augušai sievietei, ir teju mačo brunčos — skarba, lietišķa, aizvainojumu un "iekšējo sāpi nesoša". Viņas Kamila Mierinājuma kvantā tāda arī iecerēta — kā Džeimsa Bonda sievišķīgais alter ego. Bondam ir savs zobs uz pasauli — sāpes par mīlētās Vesperas nodevību un nāvi (sk. Kazino Royale). Šis psiholoģiskais fons ir Bonda dzinulis Mierinājuma kvantā. Arī Olgas Kuriļenko Kamilu dzen zaudējuma sāpes un vēlme atriebties kādam, ja nemaldos, bolīviešu diktatoram, kas reiz iznīcinājis viņas ģimeni. Kamila, gluži tāpat kā Bonds, prot savienot sāpi un misiju: viņa, šķiet, ir Bolīvijas slepenā dienesta aģente, kura personisko misiju un darba uzdevumus pilda Mierinājuma kvanta "ļaunā" — mistera Dominika Grīna (franču aktieris Matjē Amalriks) — intīmā tuvumā. Tāds stāsts. Olga Kuriļenko ir filmējusies jau pirms Mierinājuma kvanta, arī skarba, asa sižeta — pamatā franču — filmās. (Viņas debija bija 2005.gada franču filmā L"Annulaire, viņa ir filmējusies īsfilmu sakopojumā Parīze, es tevi mīlu (vampīra lomā) un trillerī Le Serpent. Viņas pirmā loma angļu valodā bija filmā Hitman saspēlē ar Dagreju Skotu, sekoja liktenīgā vellata vēl vienā Rīgas repertuāra aktualitātē Makss Peins/Max Payne, nākamais pēc Mierinājuma kvanta ir trilleris Kriot, kas tiek filmēts Izraēlā.) Parīzē Olga dzīvo kopš 16 gadu vecuma, kur gadus desmit ir bijusi profesionāla, intensīvi noslogota modele. Franču, angļu, krievu un ukraiņu valoda — Kuriļenko ar valodām nav problēmu. Tāpat kā ar rafinētām, fizisko slodzi prasošām trilleru ainām. Kuriļenko noteikti ir no tām sejām, kuras kamera mīl, turklāt viņas veiksme vispirms jau franču, tagad arī starptautiskajā arēnā varētu būt skaidrojama ar Kuriļenko vizuālo līdzību franču aktrisei Sofijai Marso un attāli arī Izabellai Adžāni, kurām abām jau ir pāri četrdesmit, tātad krietni vairāk nekā Kuriļenko. Par Mierinājuma kvantu Kuriļeno nebeidz priecāties un apgalvo, ka tā esot viena no viņas mūža "labākajām pieredzēm". Ziņa, ko viņa saņēmusi pirms gada Ziemassvētkos, ka apstiprināta Kamilas lomai, esot viņas visu laiku labākā Ziemassvētku dāvana.Jūs esat filmējusies jau agrāk. Ar ko Mierinājuma kvants atšķīrās no jūsu iepriekšējām filmām? Vispirms jau ar to, ka tas ir Bonds. Filmas par Bondu vienmēr atšķiras, kaut vai tāpēc, ka bondiāna ir īpašs stāsts 22 filmu garumā, tā ir leģenda, ikona. Tā bija arī dārgākā un vērienīgākā filma, kādā esmu piedalījusies. Nav daudz filmu, kas piedāvā līdzīgu vērienu. Turklāt mani patiesi pārsteidz absolūti perfektā organizācija tik lielā projektā, kas tika filmēts gan Panamā, gan Čīlē, gan Londonā. Tas šķita teju neiespējami.Kādas bija šīs eksotiskās zemes? Man tur ļoti patika. Divi mēneši, kurus mēs tur filmējām, paskrēja ļoti ātri. Tie bija ļoti intensīva darba mēneši, bet man bija žēl, kad tie beidzās. Es arī fotografēju kā traka, man ir tūkstošiem bilžu...Vai jūs bijāt skatījusies vecās Bonda filmas? Biju gan. Mana pirmā Bonda filma gan bija relatīvi svaiga — toreiz Bondu spēlēja Pīrss Brosnans, un tas bija 1996. vai 1997.gads, kad filmu skatījos Parīzē. Vēsais, seksīgais puisis, turklāt ar smadzenēm, turklāt vienmēr uzvar! (Smejas.) Turklāt tik jauks saskarsmē ar sievietēm — kā tad Bonds var nepatikt? (Smejas.)Vai pieļāvāt domu, ka jūs kādreiz varētu spēlēt Bonda meiteni? Mani draugi gan jau pasen man bija teikuši — tu būtu lieliska Bonda meitene! Taču tas bija domāts kā joks, kā joku arī to uztvēru. Taču dzīvē notiek absolūti neparedzamas lietas.Vai ir kādas aktrises, iepriekšējās Bonda meitenes, kuru darbs jums liekas izceļams? Viņu ir bijis tik daudz! Es nevaru nosaukt tikai vienu, tas būtu negodīgi. Man patīk gan Hale Berija, gan Ursula Andresa no pirmās bondiānas filmas Dr.No, gan Mišela Jeo, īpaši tie sarežģītie triki, ko viņa izpilda uzņemšanas laukumā. Arī Eva Grīna Kazino Royale bija lieliska, jauna Bonda meitene — Vespera, sieviete, kuru Bonds patiesi mīl un kurai ir tik tālejoša ietekme uz Bonda likteni un arī uz mūsu filmas Mierinājuma kvants sižeta norisēm. Jūs augāt Ukrainā. Tai jābūt absolūti citai pieredzei, citai pasaulei, salīdzinot ar jūsu šodienas pieredzi... Bērnību pavadīju Berdjanskā, kur mani 13 gadu vecumā atrada modeļu talantu "skauts". Tā ir cita pasaule, tas ir garš stāsts, ko īsti pat negribas stāstīt. Man nebija to iespēju, to lietu, kas man ir tagad. Tā bija cita mentalitāte, tā vispār ir absolūti cita pasaule. Vai tiesa, ka kopš 16 gadiem viena dzīvojāt Parīzē? Jā, atbraucu uz Parīzi šajā vecumā. Es neatceros, ka mani šis fakts būtu kā īpaši nobaidījis. Drīzāk tas bija nebeidzams prieks. Pašā sākumā es dienām ilgi varēju klīst pa Parīzi, atklājot sev visus "tūrisma objektus" — Eifeļa torni un tā tālāk. Tolaik es nedomāju, ka Parīze kļūs par manām mājām. Baidījos, ka nekas no maniem darba plāniem modeļu biznesā varētu neizdoties un es pēc īsa brīža būšu spiesta braukt no šejienes prom, tālab mēģināju no sava Parīzes laika izspiest maksimumu. Staigāju pa ielām un muzejiem, zvanīju mammai un klausulē aiz sajūsmas spiedzu: "Mammu, es esmu pie Eifeļa torņa!"Pēcāk kā modele strādājāt daudzviet pasaulē... Jā, tad sākās mans ceļojumu periods. Tā visa bija pārāk daudz un pārāk nogurdinoši. Intensīvi ceļoju un strādāju desmit gadus. Tagad es to vairs nevarētu un negribētu darīt. Es pelnīju naudu un smagi, ļoti smagi strādāju. Mani draugi mēdza man sacīt: "Beidz trakot, beidz strādāt un sāc dzīvot!" Viņu izpratnē es nedzīvoju, tikai strādāju. Būtībā es nemitīgi biju viena un nemitīgi pārvietojos no viena pasaules punkta uz citu, kur nu mani darba pienākumi sauca. Tā bija mana dzīve. Tie daži draugi, kas man bija, mēdza teikt — kāpēc tu to visu nevari pamest? Vienkārši apstāties? Viens no iemesliem bija tas, ka es pelnīju naudu. Es biju viena, man nebija, uz ko paļauties, tajā brīdī, kad es beigtu modeles karjeru, beigtos arī mani ieņēmumi. Man nebija arī bagāta drauga vai puiša, kas mani uzturētu. Biju pārliecināta rokpelne, darbaholiķe. Jūs atstājat stipras sievietes iespaidu... Tāda es arī esmu. Zinu, ka dzīvē var paļauties tikai uz sevi. Kad tu daudz ceļo vienatnē, pierodi pie tā un daudz vairs nesatraucies. Kad iedomājāties kļūt par aktrisi? To es esmu gribējusi vienmēr, vēl Ukrainā cītīgi spēlēju skolas teātrī, mēs iestudējām ludziņas, un mani šis process patiesi aizrāva. Tolaik gan man tas viss nešķita nopietni, drīzāk tā bija aizraujoša spēle. Tolaik biju ļoti kautrīga, savā veidā šī skolas teātra pieredze man palīdzēja atvērties, atbrīvoties no nedrošības un kompleksiem. Nepieciešamība iziet uz skatuves un pārvarēt satraukumu, bailes — tā ir lieliska rakstura skola. Tu vienkārši iemācies saņemties! Tīņa gados gan nedomāju, ka tā kļūs par manu profesiju Ukrainā. Tolaik izvēlēties aktiera profesiju nozīmēja nolemt sevi bada eksistencei mūža garumā — kinoindustrija, gan Ukrainā, gan arī Krievijā, bija pamatīgā krīzē. Aktieriem darba bija ļoti maz. Kad atbraucu uz Parīzi, aktrises darbs varēja kļūt par realitāti, šeit apstākļi bija pilnīgi citi. Tagad es labprāt nofilmētos arī kādā krievu vai ukraiņu filmā — šīs industrijas ir atkopušās. Jūs, šķiet, nebaida krasi izaicinājumi — sarežģītas, arī fiziski grūtas lomas? Nē, mani fascinē grūti uzdevumi. Un katra no tādām lomām ir izaicinājums! Mana pirmā loma (filmā L"Annulaire, kas pazīstama ar anglisko nosaukumu The Ring Finger/Zeltnesis, — D.R.) bija izaicinājums, jo tā bija debija. Turklāt es sāku nevis ar epizodi, bet pamatīgu, lielu lomu, kurā nācās filmēties katru dienu divus mēnešus pēc kārtas... Nākamais izaicinājums bija mana pirmā loma angļu valodā — Hitman, tad sekoja Bonds, kurā tiešām bija ļoti daudz fiziski sarežģītu epizožu. Mana gatavošanās Kamilas lomai Mierinājuma kvantā sākās ar pamatīgiem fiziskiem treniņiem — mācījos, kā apieties ar ieroci, kā cīnīties, kā vadīt lidmašīnu — nu, vismaz pašus pamatus. Vairāki treniņi dienā mēneša garumā — tā bija pamatīga, nogurdinoša slodze. Cīnījos ar pārgurumu, taču pratu novērtēt treniņu nozīmi — kur gan citur es būtu iemācījusies šaut, kauties un lidot? Uzskatu, ka izaicinājumi ir tas, kas krāšņo šo dzīvi, turklāt tie nekad nebeidzas.Ko mīlat darīt ārpus darba? Es esmu vientuļnieka tips un samērā kluss cilvēks. Tas nenozīmē, ka man nav draugu un es nerīkotu ballītes, taču tas netraucē man daudz lasīt grāmatas, skatīties filmas. Man patīk būt vienai, domāt un mēģināt saprast, kāpēc mēs visi ganāmies uz šīs zemes. Vienatne manā uztverē nebūt nenozīmē vientulību. Man patīk skatīties baleta izrādes, arī šovus un mūziklus. Tie uz mani spēj atstāt spēcīgu emocionālo iespaidu. Es esmu spējīga raudāt, kaut vai skatoties, kā dejo izcils baletdejotājs. Tas ar mani notiek diezgan bieži, es sāku raudāt tāpēc, ka manu acu priekšā ir absolūts skaistums... ***Olga Kuriļenko (1979, dzimusi berdjanskā) Debija L"Annulaire/The Ring Finger (2005) Le Serpent (2006) Parism je"t aime (2006) Hitman (2007) Max Pain (2008) Quantum of Solace (2008)