Opera nedrīkst būt maziņa

martā plkst.18.30 kinoteātrī Rīga. Radošā grupa: operators Andrejs Rudzāts, māksliniece Kristīne Plūksna, grims Sarmīte Balode, montāža Andra Lejniece, skaņa Ernests Jansons, Normunds Kļaviņš. Filmas valodā izmantota dokumentālā un aktierkino sintēze. Lomās: režisors Viesturs Kairišs, mākslinieks Ilmārs Blumbergs, diriģents Andris Nelsons un aktieri Inga Misāne, Ģirts Rāviņš, Gatis Gāga, Elīna Vāne, Januss Johansons. Riharda Vāgnera Valkīras iestudējumā dievu pasaules cilvēciskošana, trakojošas solistes, skatuves ugunsgrēks vai nāvējošas divkaujas var būt ikdiena. Cik tālu šī fantasmagorija ierobežo mākslinieka ideāla īstenošanu? Par Vāgneru vēl pirms 40

"Tēma, ko šī filma risina, ir mākslinieka ierobežotība. Angļu valodā ir labi, ka šis vārds vienlaikus nozīmē arī uzņēmumu — sabiedrību, kas apvieno noteiktu cilvēku grupu. Pētāmais objekts ir operas Valkīra iestudējums LNO, vienlaikus arī mazliet fantasmagorisks skatījums par šo tēmu, tāpēc tika izlemts ielikt šo asociāciju jau nosaukumā," režisors paša vārdiem skaidro dīvainā nosaukuma jēgu. Kādā privātā sarunā komponists Leonīds Desjatņikovs D.Sīmanim esot teicis, ka domāt par Vāgneru un klausīties Nībelunga ciklu jāsāk tikai pēc 40 gadu vecuma. "Tā kā es šo vecumu vēl kādu brīdi nesasniegšu, tad mans skatījums var būt tikai zināmā mērā nenopietns," pasmaida režisors. "Vāgnera mūzikā ir pārāk daudz intelektuālā. Uzbūve ir tik ļoti komplicēta. Tā ir vairāk prāta konstrukcija un jutekliskais, emocionālais Bizē bieži vien tiek pakārtots intelektuālajam," uzskata D.Sīmanis. Ko iespējis saprast trīsdesmitgadnieku paaudzei piederīgais D.Sīmanis? "Tas, ko es varu saprast, ir uzstādījums par kopēju mākslas darbu," apzinās režisors, vēršot uzmanību, ka opera kā žanru apvienojums sastāv no visa kā un nav tikai dziedāšana. "Opera nedrīkst būt maziņa. Tai ir nepieciešams apjoms — jūtu apjoms, pasaules radīšanas apjoms. Klausoties Vāgneru, es tiešām sajūtu, ka tiek radīta jauna pasaule. Filmas mērķis bija paskatīties, vai tā pasaule var rasties tikai katrā no mums, vai arī — kādā kopīgā darbā. Filmas galvenais varonis ir Viesturs Kairišs, kuram, klausoties Vāgneru, ir izveidojies savs mākslinieciskais ideāls. Tad ir jautājums, cik ārējās pasaules faktori to reducē un kas no tā paliek pāri," filmas ideju klāsta D.Sīmanis. Režisors pieļauj, ka no iepriekšējā ideāla pāri var palikt visai maz, toties izveidoties kaut kas cits, par ko pats mākslinieks vairs īsti atbildēt nevar. Līdzīgi noticis arī ar viņu pašu, uzņemot šo filmu. Mākslas darbs vienā mirklī kļuvis pašpietiekams un izspļāvis režisoru kā nevajadzīgu. "Mēs tos varam saukt par ideāliem vai rēgiem, varam saukt arī par tradīciju. Viss, kas ir bijis pirms tevis, tik ļoti ietekmē tavus priekšstatus, ka jebkura tava radošā izpausme paredz, ka tajā ir kaut kādi atavismi, kas nāk no pagātnes," D.Sīmanis priecājas, ka nepieder ambiciozajai paaudzei, kas jūtas, kā stāvot tukšā vietā.

Pāri kalnam bez kuģa

2007.gadā D.Sīmanis uzņēma dokumentālo filmu — kinoeseju par operu kā dzīvu, pulsējošu organismu Versija. LNO. Vaicāts par kopīgo un atšķirīgo, viņš secina, ka šīs filmas nevar salīdzināt: "Versija. LNO tapa vairāk kā "pilsētas simfonijas" dokumentālā filma, kā vērojums par kaut ko, kas ir operas ēka, neejot šī žanra specifikā. Jaunā filma ir par cilvēku, kuram arī pašam ir vēlme dievišķo pasauli padarīt cilvēcisku. Šī filma ir daudz psiholoģiskāka. Mani interesē vērot vidi, aiz sadzīviskā saskatot tīro formu. Varbūt es vēl atgriezīšos pie šī estētiskā formālisma, bet filmā Valkyrie Limited ir vairāk sadzīviskuma, jo tur notiek cilvēku komunikācija".

Režisora pārliecība ir: "Opera ir ļoti pateicīgs žanrs, lai stagnētu, jo tas jau ir iesprūdis. Labas operas nav tapušas jau kopš XX gs. pirmās puses. Ir atsevišķi piemēri, kas, protams, ir izņēmums. Mēs spriežam, ka šī režija ir labāka vai šie kostīmi izdevušies, bet, ja atņemtu mūzikas sadaļu, šīs spekulācijas izrādītos liekas. Mūzikai piemīt absolūtais sakrālais spēks. Man ir svarīgi, lai režisors saprot mūziku". D.Sīmanis ir skatītāju rindās operu translācijās no Metropolitēna operas kinoteātrī Parex Plaza. Neraugoties uz "saviesīgo raksturu" un zināmu izrādīšanās momentu, D.Sīmanis tās novērtē kā "nenormāli labu lietu". To, ka cilvēki sākuši interesēties par specifiskām lietām, viņš ar prieku novērojis arī kā lektors Kinomuzeja lekciju ciklos. Vai D.Sīmanis piekristu stumt kuģi pāri kalnam, lai peldošā kuģī patafonā klausītos operu (Vernera Hercoga Fickaraldo)? "Jautājums, vai tie būtu mani iemesli, kāpēc tam kuģim būtu jābūt pārstumtam. Esmu ļoti egoistisks. Es nevarētu kalpot cita cilvēka vēlmei klausīties operu vai paveikt neiespējamo. Vienlaikus es neesmu tik ambiciozs, lai uzskatītu, ka kuģis ir jāpārvelk. Pietiks ar to, ka es pats pāriešu pāri kalnam," smaida režisors.