i. dzīves iespējas arī ārpus festivālu aprites, — tā arī caur Venēcijas festivāla sietu īsti nav atsijāta. Par pamatīgu nogurumu signalizē daža laba klasiķa konkursa filmas, piemēram, Barbeta Šrēdera Ižu, kas slēpjas ēnā, arī japāņa Takesi Kitano Ahillejs un bruņurupucis, kam tomēr ir savs uzticamu fanu loks. Kitano — šī japāņu kultūras unikālā parādība par pielūdzēju skaitu festivālu lokā var nesatraukties — viņš jau gadus desmit iecelts "dzīvo ikonu" statusā, kaut ar katru filmu stieg arvien dziļāk sevī — proti, uz ekrāna apspēlē mākslinieka, režisora — sava alter ego problēmas, pats cītīgi tēlojot galvenās lomas. Paradoksāli, ka itāļu prese ar baudu ir iznīcinājusi Itālijas pārstāvi konkursā — režisora Pupi Avati filmu Džovannas tēvs — savdabīgu meitas sociopātes un tēva — skolotāja attiecību drāmu. XX gs. 30.—40.gados vēsturiski kolorīti izspēlētais stāsts turpinās gadu desmitus, kad Džovanna jau ir notiesāta — ievietota psihiatriskajā klīnikā par klases biedrenes slepkavību greizsirdības dēļ, bet viņas tēvs uzcītīgi turpina būt viņas vienīgais balsts gan Musolīni režīma, gan kara un pēckara laikā. Dekoratīva, spekulatīva un konformiska — tāds ir itāļu kritiķu verdikts. Protams, režisora Vima Vendersa žūrijai nesaistošs. Kaut mēģinot iejusties Vendersa "kurpēs", proti, pielāgot viņa paša slaveno filmu (Debesis pār Berlīni u.c.) stilistiku (varbūtēju, kritēriju indikatoru?), tik tiešām ir grūti nojaust, kas no Venēcijas festivāla tik uzkrītoši vārgā konkursa filmām šogad tiks pie balvām. Nekas nav beidzies
Protams, vēl viss nav beidzies — vēl startēs vairāki spēcīgi amerikāņi:
Džonatans Demme, Katrīna Bigelova, Dārens Aranofskis, starp citu, viņa
filmā Cīkstonis (Wrestler) no pelniem aicināts atdzimt kādreizējā
zvaigzne Mikijs Rurks. Tomēr līdzšinējo filmu eksotiskā daudzveidība
piesedz vien tik kā viduvējību. Kā skaists izņēmums, pārsteigums gan
minama brazīliešu filma Putnu vērotāji (Bird Watchers) — skaudrs un
precīzs Brazīlijas indiāņu traģēdijas portretējums, nebūt neliekuļojot
par labu no vēsturiskām zemēm rezervātos iedzītajiem indiāņiem
(alkoholisms, slinkums, jaunās paaudzes pašnāvības...). Otrs potenciāli
spēcīgs kandidāts uz kādu no festivāla balvām šķiet 32 gadus vecā
krievu režisora Alekseja Germana juniora filma Papīra karavīrs
(Bumažnij soldat). Stāsts par ārstiem, kas strādājuši, sagatavojot
kosmonautus pirmajam lidojumam kosmosā 60.gados. Filmas galvenais
varonis ir gruzīnu ārsts (Merabs Ninidze), kurš, pēc Alekseja Germana
domām, simbolizē krievu inteliģences nedrošību, pašmocības un
bezdarbību īsti čehoviskā garā. Skaistā, liktenīgā vīrieša
pašplosīšanās norisinās gan personiskā, gan profesionālā, gan
ģeogrāfiskā amplitūdā. Starp divām sievietēm — kolēģi, sievu izcilās
aktrises Čulpanas Hamatovas atveidā, un mīļāko. Arī starp profesionālo
pienākumu Maskavā un Kazahstānā, arī nedrošību, ka pirmie kosmosa
iekarotāji var tikt aizsūtīti suicidālā misijā, — avāriju skaits
izmēģinājuma lidojumiem ir gana augsts. Jaunie puiši — nākamie
kosmonauti — apzinās, ka viņus profesionālajā vidē dēvē par Laikām —
tātad, sunīša vārdā, kurš pirmais tika aizsūtīts kosmosā. Bet sunīšu uz
pasaules ir daudz.
Tēva talantīgais dēls
Aleksejs Germans juniors ir tā paša izcilā Ļeņingradas/Pēteburgas režisora Alekseja Germana, kurš 70.—80.gados padomju kino veidoja šedevrus (piem., Mans draugs Ivans Lapšins), atvase. Tolaik šīm filmām nebija lemts izkļūt aiz dzelzs priekškara. Pēc PRSR sabrukuma viņš nespēja ielēkt rietumu festivālu "vilcienā" — skarbā, poētiskā krievu kino ģēnija nišu ļaudams ieņemt kolēģim Aleksandram Sokurovam. Savukārt Germana dēls ir gana jauns un gana talantīgs, lai veiksmīgi strādātu tajā pat meditatīvajā, absurdi reālistiskajā stilistikā. Garas epizodes, šķietami neobligātas replikas, kolorīti epizodiski varoņi, izsmalcināta kadra kultūra un satriecošs operatora darbs, turklāt visa šī bagātā kinematogrāfiskā faktūra lieliski sakļaujas ar mērķtiecīgu dramaturģiju — attiecību trīsstūris starp gruzīnu dakteri un viņa divām sievietēm strādā pat vēl spēcīgāk nekā fons — puiši kosmonauti, viņu ambīcijas, viņu bailes.
"Tā ir kosmosa un Čehova laulība!" — par filmu patētiski izsaucās kāds franču kolēģis. Tikpat labi varētu piemest klāt trešo komponentu — to apskaužamo 60.gadu kino sajūtu, kas latviešu kino, teiksim, ir tikai Rolanda Kalniņa Četros baltos kreklos. (Germans un aktieri pirms filmēšanas cītīgi studējuši tā laika trauslo, poētisko krievu (padomju) kino).
Par laulību — nemāku teikt, taču Papīra karavīrs noteikti ir filma, kas pelēkajā Venēcijas festivāla konkursa programmas (diemžēl, arī paralēlo programmu) masā aizķeras — sirdī, sajūtās, atmiņā. Filmu līdzfinansējusi Krievijas TV, savukārt gruzīnu aktieris, kurš tajā nospēlējis galveno lomu, jau gadiem ilgi dzīvo Vīnē, Eiropā — kā daudzi Gruzijas kino pārstāvji.