Pasažieri

Jaunās amerikāņu filmas Pasažieri darbība arī sākas brīdī pēc aviokatastrofas, kad viens no galvenajiem varoņiem — Patrika Vilsona tēlotais Ēriks — baltā, glīti notraipītā kreklā, šausmās pārgrieztu ģīmi klīst starp lidmašīnas atlūzām. Viņš nav vienīgais, kuram ellišķīgi paveicies. Šajā katastrofā vēl ir pulciņš izdzīvojušo, kuri drīz kļūst par jaunas psiholoģes Klēras Samersas pacientiem. Klēra skaļu popularitāti guvušās Annas Hetavejas atveidā var šķist par jaunu, trauslu, meitenīgu, lai mēģinātu izdzīt šausmu dēmonus no elli pieredzējušo veiksminieku — izdzīvojušo — apziņas. Taču viņa cenšas. Cenšas profesionāli palīdzēt, cenšas pretoties savam "interešu konfliktam" — Ērika pievilcībai un savām simpātijām. Tomēr ir kaut kas neīsti teatrāls un līdz galam neticams visā šajā spēlē — Klēras profesionālismā, viņas sarunās ar priekšniekiem, aviokompānijas pārstāvjiem, kuri, iespējams, ir satraukušies par kādu korporatīvu grēku, kas vainojams lidmašīnas katastrofā. (Kāpēc daži no pasažieriem atceras sprādzienu, daži — ne?) Kaut kas spocīgi aizdomīgs ir līdz šim nepazīstamajā un pēkšņi tik sirsnīgi ieinteresētajā kaimiņienē Tonijā (oskarotā Daiena Vīsta), kas Klērai gatava i tēju uzvārīt, i blūzīti izgludināt, i par mīlestību parunāt. Banālajam spītējot? Nebūtu godīgi teikt, ka Pasažieri ir iecerē banāla filma. Nebūt ne. Tā mēģina miksēt melodrāmas žanru — Klēras un Ērika attiecības — un mistiska trillera noskaņas — kas īsti notika lidmašīnā, ko vēlas avioindustrijas pārstāvji, kas seko Klērai un katastrofā izdzīvojušiem, un kur galu galā viņi paliek — šie laimes krekliņā piedzimušie, kas arvien mazākā skaitā apmeklē Klēras vadītos — man kā naiviķim šķiet, absolūti nevarīgos — kolektīvās psihoterapijas seansus? Cik nu prasmīgi, cik aizraujoši un dramatiski piesātināti un aktieriski pārliecinoši — tas ir cits stāsts. Iespējams, vēlme radīt reālistisku, melodramatisku stāstu, tomēr saglabājot nelielu nobīdi, greizu dīvainību, kas tā arī neļauj līdz galam noticēt uz ekrāna notiekošā patiesumam un loģikai, ir šīs filmas lielākā problēma. Galu galā vienkārši apnīk — gan Annas Hetavejas bezgali dziļās un samtainās acis, nevarīgā katastrofas upuru "ķīlēšana" un krampjainā skraidelēšana te pakaļ Ērikam, te prom no mīklainiem tipiem, gan Patrika Vilsona Ērika pēkšņi neadekvātās reakcijas, metoties te zem vilciena, te auto, te ledusaukstā ūdenī no jahtas klāja… Kas nav kārtībā? Kaut kas nav kārtībā visā šajā stāstā un šo cilvēku rīcībā un reakcijā — tas kļūst skaidrs jau pirmajā filmas pusstundā. Ja līdz pirmajai filmas stundai vēl nebūsiet iznīkuši no gara laika un acīmredzamā labu aktieru apjukuma (vispirms jau Hetaveja) klamzīgi izstāstītā stāstā un nogaidīsiet vēl mazliet, filmas autoru juceklīgi izsvaidītās bumbiņas sakritīs savās dobītēs — kļūs skaidra gan kaitinošā realitātes deformācija, gan, iespējams, arī galveno varoņu dīvainības. Tik vien tā problēma, ka šī stunda ar asti ir kaut kā jāpārdzīvo, un visumā ļoti pieticīgā garuma filma šķiet bezgalīgi gara un nesavākta. Lūk, te vainojama neprasme būvēt aizraujošu, pārsteidzošu stāstu, kaut iespējas bija. Turklāt ar filmu Pasažieri radošā komanda nu galīgi nav veicinājusi Annas Hetavejas — Holivudas princeses, talantīgās jaunzvaigznes, Lancome smaržu Magnifique sejas utt. — mītu. Arī viņas izcilā spēle Džonatana Demmes teju paralēli tapušajā filmā Reičela precas/ Rachel Getting Married (2008), kas Rīgā būs janvārī, bet pasaulē jau liek runāt par drošu Oskara nomināciju Hetavejai kā labākajai aktrisei (viņas varone — neirotiska narkomāne), uz visai nevarīgās filmas Pasažieri un arī visai pieticīgās psihoterapeites Klēras lomas fona var šķist pārpratums.