..). Vai vēl ļaunāk - solīdai biznesa sievietei eleganti melnā Armani kostīmiņa plecu daļa izrādās dāsni apbirusi ar "biezpienu", kā manā bērnībā sauca blaugznas! Tā ir katastrofa! Smalkās kundzes reputācija sagrauta neatgriezeniski. Taču, no otras puses, pietiktu smalkajiem pilsoņiem iekāpt sabiedriskajā transportā, kas no "proletāriešu guļamrajoniem" izvadā pa darbavietām vienkāršo tautu, lai apjēgtu, ka cilvēki kā dabas radības joprojām svīst, atraugājas, smird un smaržo, izplata paģiru un visādus citādus aromus un šķidrumus, un tamlīdzīgi. Kā smejies, kaka ož gan bankas Krasovickim, gan valdības Kalvītim, gan pēdējam plencim uz pasaules.
Reklāmas efekts
Protams, ar masu mediju un reklāmas palīdzību mūsu visu - pat mazu bērnu! - apziņā ar perversu regularitāti ienācis, gan "kā izsargāties no noplūdes naktī" un "visplānākie ieliktnīši", gan "prostatīts, adenoma, bieža urinācija naktī, kas tālāk...", liekot nemitīgi domāt par savas eksistences fizioloģisko pusi. To darīt liek arī masu izklaides populārākā forma - kino, vien ar atšķirību, ka kino mēs apmeklējam pēc pašu labprātīgas izvēles, kamēr TV reklāmas mēdz pārsteigt nesagatavotus. Un, visbeidzot, tā sauktais fizioloģiskais humors ir civilizācijas kultūras sena sastāvdaļa - pietiek atcerēties Rablē krāšņi aprakstītos "ķermeniskās izdales" aktus vai tirgus plača klaunu spēles ar kūku mētāšanu (labākajā gadījumā), zirņu ēšanu un sacensību, kurš smeķīgāk nopirdīsies. Neskaitāmie Amerikāņu pīrāgi ar sūdu ēšanu, nepiedienīgās situācijās pieķertiem piselīgiem dzīvniekiem un to saimniekiem vai kinematogrāfā par pārdrošākajiem "zemā humora" dziesminiekiem dēvēto brāļu Farelli ar spermu noķepinātās Kameronas Diazas matu cirtas (Viss par Mēriju) ir gluži tas pats mūsu esības ar kameru fiksētais ķermeniskās būtības fons, kas dižās mākslas praviešiem Spīlbergam vai Tarantīno dažādos barokāli izsmalcinātos veidos pa ekrānu izvazātās zarnas un citi līdz nelabumam garšīgi sašķaidīti orgāni (sk. Glābjot ierindnieku Raienu vai Nāves pierādījumu no Grindhouse).
Mīlas formula
Džada Apatova (režisors, tāpat kā viņa atklātais aktieris Stīvs Karels, kļuva slavens pēc komēdijas Nevainīgs 40 gadu vecumā) svaigo darbu Pēkšņi stāvoklī/Knocked Up droši varētu saukt par romantisku komēdiju, ja vien arī tā "neciestu" no dažnedažādu fizioloģisko detaļu pārpilnības, par kurām smalkā sabiedrībā nav pieņemts skaļi runāt. Tikai paradokss ir tāds, ka, esmu absolūti pārliecināts, šādu filmu laikā simtprocentīgi visi skatītāji kinozāles tumsā kolektīvi izjūt zināmu atvieglinājumu - nudien, kā kad būtu atļāvušies ko neķītru (piemēram, nevietā sačurājušies), bet par to neviens netiktu nopērts ar žagariņu! Atšķirība no Amerikāņu pīrāgiem ir būtiska: AP fizioloģismi tiek tīšām nežēlīgi un provokatīvi ekspluatēti, bet Pēkšņi stāvoklī, gandrīz par neticamu laimi, stāsts nav par krekliem, bet gan - par sirdsapziņām! Par visumā jauku televīzijas žurnālisti, kurai vienreiz mūžā paveicas un tūdaļ pat - pēc visiem zināmā sviestmaizes likuma - atkal nepaveicas. Viņa saņem karjeras paaugstinājumu un no priekiem dodas uz bāru, sareibst bišku vairāk, nekā drīkstētu, pārguļ ar visai simpātisku (tumsā tā šķiet) džeku un, jā, jā, pēkšņi ir stāvoklī!
Varētu padomāt - nu gan stulbā atradusi problēmu! Vajag tak "iztaisīt cauri", un viss būs O.K. Taču, pirmkārt, galvenā varone Elisone abortu neuzskata par atrisinājumu, un, otrkārt, tad nebūtu arī šīs visai simpātiskās un pamācošās filmas. Apatova veiksmes formula (par to liecina ļoti labie filmas peļņas rādītāji ASV) ir gauži vienkārša - viņš galveno varoņu lomām ir atradis nevis ekscentriskus frīkus (kā tas ir visos Amerikāņu pīrāgos, kas savukārt veido šī seriāla know–how), bet gan brīnišķīgus boy and girl next door - pavisam ticamus, parastus cilvēkus, kuri varētu būt mūsu kaimiņi un (!) mēs paši. Gan no pāris ASV TV seriāliem populārā seja, blondā Katrīna Heigla (Elisone), bet jo sevišķi labsirdīgais resnītis, pagalam infantilais vīrišķis Sets Rogens (Bens, diskotēkas nemaņā ieņemtā bērna autors) ideāli atbilst parasto, mazo cilvēku tēlam, turklāt - un tas ir filmas veidotāju vislielākais sasniegums - starp šiem aktieriem patiešām valda cilvēciskas simpātijas, kas pāraug īsti romantiskai komēdijai piedienīgā jūtu ķīmijā.
Amizanta lekcija
Tomēr, lai viss būtu tik lieliski, cik mums gribētos, abiem Pēkšņi stāvoklī varoņiem kopīgi jāiziet pa punktiem topošo vecāku izglītības kurss, un šis ir otrs kinematogrāfistu atklājums - viņi patiešām ir noorganizējuši amizantu lekciju filmas formā par tām "fizioloģiskajām šausmām", par kurām zina visi bērnu vecāki, bet kuras nudien netiek apspriestas komēdijas formātā, bet gan drīzāk savējo lokā. Un te, liekot roku uz sirds, katru skatītāju gaida gan šķietami negaumīgi, gan arī aplami (no vispārpieņemtā viedokļa) joki, kurus būtībā - ja tas notiktu īstajā dzīvē, ne kino - mēs diez vai novērtētu par jokiem. Tas ir pats saistošākais - kā sūrā realitāte ar cilvēciska skata palīdzību pārtop romantiskas komēdijas vielā un kļūst par tās visai simpātisku būtību