Pipars atzīst, ka šī 100 minūšu filma esot viņa garākais darbs — tā tapusi gandrīz septiņus gadus. "Divus gadus auklēju ideju. Pēc tam pagāja vēl pieci gadi, jo nācās cīnīties ar projektiem, naudas dabūšanu un citiem ārprātiem…" Režisors filmas tapšanu salīdzina ar kuģa stūrēšanu un piebilst — ja ik pa brīdim kāds nebūtu nācis talkā, kuģis būtu uzskrējis uz sēkļa. "Tik ilgi filmu patiesībā nedrīkstētu veidot; maksimums ir divi gadi!"Sāka ar atjaunošanu Filmā izmantoti kadri, ko padomju laikā, īpaši 60. un 70.gados, uzņēmuši cilvēki ar astoņu milimetru kinokamerām. "Nevajag to jaukt ar amatierkino, lai gan Latvijā savulaik bija milzīga amatierkustība. Šis ir īsts mājas kino; tā teikt — folklora." Izmantoti arī Pipara kolēģu kinodokumentālistu filmu fragmenti — lai būtu arī monētas otra puse. "Tas darīts, lai labāk varētu attēlot tos laikus un noteikumus, kādos cilvēkiem nācās dzīvot." Kā radās filmas ideja? Daudzi lūguši R.Piparam palīdzēt atjaunot un digitalizēt senus kinokadrus. "Varat iedomāties, kādā stāvoklī šie materiāli tika nesti — sarūsējušās kārbās, satīti polietilēna plēvēs un tamlīdzīgi! Atnes man rūsas čupu, es to atjaunoju, un visi ir priecīgi!" Darot šo darbu, R.Piparam un viņa kolēģei Annai Apsītei radusies ideja, ka varētu veidot dokumentālu filmu. "Filma bija kā akmens, kuru pacelt un panest bija ļoti grūti," neslēpj autors. Kaut vai tāpēc, ka datorspeciālistiem vairākkārt nācies mainīt datora "iekšas", cenšoties nepazaudēt gatavo materiālu. Vētra un vecmāmiņa Darba gaitā Romualdam Piparam un viņa kolēģiem nācies izskatīt simtiem stundu garus kinomateriālus. Kas tajos viņu pārsteidzis? "Laikam jau vispirms tas gaišums... It kā filmētas ir vienkāršas lietas: kaķīši, sunīši, zivtiņas akvārijā; arī kāzas, bēres, rindas pie veikaliem, pikniki…" Viens no lielākajiem pārsteigumiem meistaram bijusi filmiņa, kurā kāds cilvēks iemūžinājis 1969.gada septembra vētru — arī tāpēc, ka VDK latviešu kinodokumentālistiem aizliegusi to filmēt, bet safilmētās lentes atņēmusi un izgaismojusi. "Ļoti aizkustināja filmiņa, kurā redzama mana vecmāmiņa. To dabūju no mācītāja Austra Rāviņa, kurš kādreiz aizrāvās ar filmēšanu un, ciemojoties pie manis Latgales lauku mājās, man nezinot, bija nofilmējis manu vecmāmiņu…" Režisors priecājas par cilvēku atsaucību, atļaujot savus kinomateriālus izmantot filmā. To lieguši tikai pāris cilvēku, un tie paši — personisku motīvu dēļ. "Tāpat kopā sanāca astoņas stundas materiāla, no kura vajadzēja atstāt 100 minūtes…," nosaka režisors.
Pipara monētas abas puses
Režisora Romualda Pipara dokumentālā filma Monētas dubultportrets tapusi septiņus gadus Dienu pirms Monētas dubultportreta pirmizrādes (tā bija vakar) režisors savā studijā Mazās ģildes pagrabā vēl steidza pēdējos montāžas darbus. "Allaž jau atrod, ko paspodrināt — gan skaņu, gan attēlu," viņš nosaka, sēžot pie datora, kura ekrānā zib filmas kadri.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.