Raugoties no sadzīviskas loģikas viedokļa, Rebekas Milleres sacerētajā un režisētajā filmā ar stāsta varonēm viss kas notiek "daudz par daudz" - Monika Belluči dara sev galu, iešaujot mutē pie sterili glauna pusdienu galda, Vinona Raidere griež vēnas, Džūliana Mūra jau kurā filmā atkal ir visai agresīva lesbiete, tiek dzerts uz nebēdu, šņaukts kokaīns, filmētas amatieriskas sadomazopornokino ainas - nu īsti "amerikāņu kalniņi" augsti morālam skatītājam. Taču visas piesauktās hipiju paaudzes bohēmistu (a)morāli jutekliskās pārmērības atgadās kaut kur stāsta perifērijā un arī liktenīgo sieviešu fatālās rotaļas slavenās aktrises (Belluči, Mūra, Raidere) veic kaut kur otrā plānā kā epizodisko lomu tēlotājas.
Skandalozi motīvi
Jo filmas centrs ir Pipas Lī, pirms visnotaļ izdevīgām un veiksmīgām kāzām ar bagātu Ņujorkas izdevēju - Pipas Sarkisjanas, armēņu cilmes imigrantes ASV, - daudzās dzīves (kā jēgpilnāk par tikai "privāto dzīvi" būtu tulcināms filmas nosaukums Privat Lives of Pippa Lee). Ne jau tādēļ, ka Pipu lieliski tēlo Robina Raita-Penna un viņas labiņo, kaut astoņdesmitgadīgo un maķenīt neirotisko vīru Herbu - izcilais Alans Ārkins. Un vēl mazāk tādēļ, ka (vismaz Amerikā) filmas popularitāti smalkās aprindās veicinājis tāds skandālam līdzīgs apstāklis, ka Rebeka Millere pārāk daudz filmā izmantojusi savu personīgo dzīvi, precīzāk, sava slavenā tēva dižā dramaturga Artura Millera pēdējās, trešās laulības nepievilcīgos faktus (tātad sanāk, ka Rebeka caur Pipas dzīvēm vēsta par savas mātes vētraino dzīvi). Un pat ne tādēļ, ka lomu, kura sākotnējā idejā bija paredzēta Milleres vīram ģeniālajam aktierim Danielam Dejam-Lūisam, režisore tomēr pēcāk nomainīja pret gados krietni jaunāko Kianu Rīvsu, kurš, par laimi, dīvaina sociālā autista, seksuāli infantila "bērna" un vienlaikus reliģiska fanātiķa ar milzīgu Kristus tetovējumu pa visu muskuļoto vēderu, šajā šķietami arī necentrālajā lomā ir vairāk nekā labs.
Gaišā smeldze
Filmas, banāli izsakoties, "gaišās smeldzes" magnētismu rada paradoksāli, pat neticami savērptais stāsts par vidējstatistisku ģimenes kluksti - slavena vīra sievu un divu pieaugušu bērnu māti, bet, ja godīgi un precīzāk, sievietes ēnu, kuras dzīvē pēkšņi (smieklīgi, bet tieši tā taču gadās - pietiek ar vienu īstajā laikā un vietā fiksi "izrautu" cigareti!) no pagātnes atmiņu skapjiem sāk gāzties tādi skeleti, ka jums par maz neliksies. Proti, filma ir par burvīgas, trakas, kaut arī sociāli visnotaļ nobriedušas sievietes (pārāk) vēlīno atmodu, un visā šajā drusciņ manierīgajā kompozīcijā ir daudz vairāk īsti čehoviska smalkuma un traģiska šarma, cik reizēm pat labā teātrī ar "īsto Čehovu" uz skatuves nedabūsi.
O.K., šoreiz es nenodarbošos ar spoilerēšanu (sižeta fišku atklāšanu), vien nosaukšu ekscentriskākās "parādības", uz ko jāsagatavojas skatītājam: visai savdabīgu ģimenes psihoterapiju - abpusēju laulāto draugu krāpšanu (aiz izmisuma un bailēm!), spontāniem lēmumiem "doties uz pasaules viņu galu", lai radikāli mainītu ļoti labklājīgas dzīves rutīnu, absurdiem strīdiem līdz pilnīgam neprātam ar bērniem, labāko draudzeņu nodevību un bēgšanu no mājām pirms atbildīgām bērēm, visbeidzot - pat traģikomisku seksu uz gruzovika sēdekļa kā vienīgo iespēju uzrunāt Dievu un fantastiskus "kriminālos noziegumus" jeb sīku huligānismu, kas tiek pastrādāts mēnessērdzības laikā - turklāt to veic tas filmas varonis, par kuru ir vismazākās aizdomas.
Vienkāršas sievietes parasta dzīve, kas - nu, ne jau tiešā nozīmē - tik ļoti atgādinās mūsu pašu visādām stulbām ķibelēm pilno kopdzīvi ar mums pašiem vistuvākajiem, ka taisni nezini - smieties, raudāt, sašust un uzpiktoties, ka tas tur, uz ekrāna, ir pārāk atpazīstami, lai nekristu uz nerviem vai nebūtu sāpīgi. Manuprāt, mums ir reta veiksme skatīties gada labāko traģikomēdiju. Filmu par meliem, kurus vismuļķīgākajā veidā, izrādās, esam centušies ieborēt paši sev. Sava veida Amerikāņu skaistums 2. Un vienkārši fantastisks aktieru ansamblis.