Iztēle un patiesība
Saprotama un nepieciešama ir vēlme saglabāt, veidot un kopt mēs atmiņu - zināmo un ne tik zināmo. Turklāt katram savs «mēs», kas, gluži dabiski, atkarīgs no dzimšanas gada. Kurš atceras, kā vecāki, ne vien aizkarus aizvilkuši, bet aizklājuši logus ar segām, dziedāja Zilo lakatiņu? Kurš atceras, ka 1991. gadā Rīgā uz ielu stūriem sāka tirgot banānus? Kurš atceras...
Bet vai tas, ko atceramies, ir patiesība? Patiesības problemātisko iedabu pieminēja dažas krājuma autores grāmatas atvēršanas pasākumā, acīmredzot apsverot īstenības un mākslas tēla atbilsmi. Plašākā tvērumā tas ir jautājums par vēstures fakta, atmiņas un vēstījuma attiecībām. Citiem vārdiem, kurš kuru - fakts nogalinās vēstījumu, vēstījums pārveidos atmiņu, vai arī atmiņa izspēlēs jokus, radot nebijušus faktus. Pieņemu, ka šie jautājumi ir svarīgi, apcerot humanitāro zinātņu teorētiskās nostādnes, kā arī pašām autorēm, jo krājuma Mēs. XX gadsimts žanrs tiek definēts kā vēsturisks. Protams, rakstnieces iztēli bagātinājušas ar arhīvu, vēstuļu un dienasgrāmatu izpēti un aculiecinieku stāstīto, spodrinot mūsu kopīgo atmiņu, sākot ar 1905. gadu un beidzot ar 1991. gada janvāra barikāžu notikumiem. Taču lasītājam patiesības delikātā daba varētu nešķist tik būtiska, jo neba mācību līdzeklis skolām ir tapis. Lai gan doma vēstures pasniegšanā integrēt zinātnes un mākslas redzējumu, tādējādi demonstrējot vēstures interpretatīvo raksturu, nav peļama.
Lai projicētu kopīgo, lietā tiek likta kolektīvā iztēle, un vēsturiskā atmiņa ir nozīmīga šīs projicēšanas daļa. Nepieciešamība stāstīt vēsturi atklāj vēlmi radīt kopīgu sociālo telpu un vērtības, veidot drošu pamatu zem kājām, piepildīt sociālo un individuālo realitāti ar jēgu. Kolektīvās iztēles nolūks ir iedibināt tādu simbolisko universu, kas veicinātu pašapzināšanos. Apzināties sevi nozīmē būt pašvērtīgam, pašpietiekamam. Brīvam. Tāpēc ievadā krājuma idejas autore Gundega Repše uzsver latviešu pašapziņas atjaunošanu. Tiesa gan, izlasot stāstus, ienāca prātā ķecerīga doma - kāda izskatītos mūsu pašapziņa, ja tās atjaunošanas darbā vieta atrastos ne vien latvju meitām un dēliem, bet arīdzan kādam pašmāju rakstnieces radītam svešiniekam?
Atšķirīgā pieredze
Lai gan kvalitātes ziņā krājums ir visai neviendabīgs, tomēr tā pamatmotīvs - tieksme mīlēt un dzīvot, sargāt sevi un tuvākos - ir klātesošs visos stāstos. Nozīmju spriedze un iekšējo pretrunu spilgtums, kas piemīt lielākajai daļai atainoto tēlu, vilina lasītāju domāt ārpus kolektīvās atmiņas klišejām. Kā viens no izteiksmīgākajiem šajā sakarā jāmin Ievas Melgalves stāsts Laimdota, kurā savīta dzīves dziņa, mīlestība, nodevība un vainas apziņa. Ne mazāk nozīmīga ir vīrieša skatpunkta klātesamība, kas nedaudz notušē sieviešu monologus. Noskaņas ziņā Melgalves Laimdota sabalsojas ar Gundegas Repšes dziļo un emocionālo Bogeni, kurā sievietes, māju un bērnu sargātājas, pasaule ir dievišķota, pateicoties htoniski mitoloģiskajai stāsta gaisotnei. Smalkā valodas izjūta un asprātība padara šo stāstu par vienu no krājuma pērlēm.
Apbrīnojamas precizitātes un humora pilns ir Daces Rukšānes Hruščova atkušņa apraksts, kurā klusēšanas ētoss, nepieciešamība būt stiprai un neizrādīt sāpes kontrastē ar jaunas meitenes tapšanas brīža trauslumu. Paradīzes āboli ir eksistenciāli filozofisks Noras Ikstenas stāsts, kas manāmi rotā kopīgo vainagu. Šajā gabalā itin labi sadzīvo psihoanalītiski brīnumi ar latviešu pagāniski ietonētās kristietības paradigmu. Savukārt Kristīnes Želves epistolārais vēstījums meistarīgi kāpinātā tempā rāda sievieti - baudītāju, sievieti - upuri, neaizmirstot arī pa kādai atsaucei uz mūsdienām, kā, piemēram, izteikumā: «Tā lūk, Līziņ, mums te iet. Rainītis ir miris, Čarlis cieš, un Liļļa līgavainis ir izzadzis Latviju.»
Ingas Ābeles Sīrups paliek atmiņā ar spēcīgo XX gadsimta metaforu - aizvadītais laikmets kā saldu asiņu sadzēries lopu kāvējiņš. Arī Andras Neiburgas stāsta akcents ir noslēdzošajā daļā, kurā varone vaicā, kur es esmu. Citiem vārdiem - kur un kas esi, Latvija?
Gabalus, kas radīti autobiogrāfisku eseju formā, atļaušos neminēt, jo lasīt tos bija interesanti, tomēr patīkamas pēcgaršas pietrūka. Citviet, kā Ilzes Jansones stāstā Pieci, ir aprādīta sievietes - upura - loma vīriešu darinātajā vēsturē pārlieku shematiski, turklāt nedabiskā dialogu valoda izraisa neizpratni par atainoto laiku un liecina par autores neprasmi izvairīties no klišejām. Un, lai gan esmu Ingas Žoludes spilgtā talanta cienītāja, diemžēl jāteic, ka šoreiz rakstniece pētnieces atraduma priekā par materiālu daiļrunību aizmirsusi virsuzdevumu - radīt vēstījumu - un tā vietā pārrakstījusi arhīva liecības.
Tā vien šķiet, ka šie stāsti atklāj Valtera Benjamina reiz teikto: «Hronists, kas atstāsta notikumus, nešķirojot tos diženos un sīkos, rīkojas saskaņā ar patiesību: nekas no jebkad notikušā nedrīkst pazust vēsturei.» Kā redzams, XX gadsimts un mēs tajā atrodamies ļoti atšķirīgu pieredžu tvērumā.