Baltijas jūras filmu foruma organizatori ar prieku piedāvā iepazīties ar uzvarētājas recenzijām.
Sanita Medne, LU SZF 2.kursa studente
ANGĻU ĶIRURGS
Šī laikam ir vienīgā programmas filmas, kas tik tieši atbilst nosaukumam „Revolūcija sākas galvā”. Kopējā programmā, kurā vairāk runāts par attieksmi, izteiksmes brīvību vai domāšanas veidu, šeit revolūcija ir tieša un praktiski sataustāma.
Ārsts, kurš ir kā vidutājs starp likteni un viena cilvēka dzīvi, arī nosaka, revolūcijai būt vai tomēr nē – abi lēmumi dažkārt ir vienlīdz smagi. Pirms piecpadsmit gadiem, kad Henrijs Maršs pirmo reizi ieradās Ukrainā, viņš sastapās ar tepat līdzās Eiropā pastāvošu bankrotējušu valsti, kas it kā atradās citā laika zonā. Attīstības un izaugsmes ziņā Ukraina bija un vēl aizvien atpaliek no Rietumeiropas valstīm, tomēr arī šeit cilvēki vēlas un ir pelnījuši būt veseli un laimīgi. Henrijs Maršs, cik vien viņa spēkos, tiešā nozīmē arī pieliek savu roku, lai realizētu dzīve šo tik pašsaprotamo principu.
Šķiet, vispārsteidzošākais laika attēlojums ir operācija, ko ķirurgs veic pie apziņas esošam pacientam. Jaunais puisis pārcieš operāciju bez narkozes, lai ārsts vistiešākajā veidā redzētu sava darba sekas. Darbība, kas notiek reālajā laikā, nepavisam nelīdzinās populāros mediķu seriālos redzētajām ainām, jo šeit nav scenārija un neviens nezina, kāds būs iznākums. Atklātā skata pārciešanai gan vajadzīgi stipri nervi, jo viss ir īsts, arī cilvēks ar atvērto galvaskausu, kura domās un sajūtās ar pielāgotu Bosch urbi mēģina ielauzties ārsts. Jāvar skatīties, jo šai dzīvē, kā saka Henrijs Maršs, nav nekā svarīgāka par cerību, jebkādu cerību. Dažkārt tieši cerība ir tā, kas paliek pacientam un viņa tuviniekiem pēc neizdevušās operācijas. Cerība, ka izdosies, cerība, ka būs labi. Ar šo cerību jādzīvo arī ārstam, kuram zaudētās cīņas jāspēj pārdzīvot ar apziņu, ka cerība tomēr bija.
Filma daudz runā par laiku un tā nozīmi. Postpadomju valsts, kurā laiks šķiet iestrēdzis brīdī pirms pārdesmit gadiem, nav patīkāmākā tēma, jo atgādina mums nebūt ne tik seno vēsturi ar šķietami stabilās sistēmas sabrukuma sekām. Salīdzinoši šķiet, ka esam aizbēguši no šī savas pagātnes rēga, tomēr, kas zina, kur mūsu tagadne mūs aizvedīs nākotnē. Varbūt arī mums reiz būs vajadzīgs savs Henrijs Maršs, kurš spēs palīdzēt kaut vai ar to, ka sniedz cerību un kliedē neziņu. Laiks kā būtisks apstāklis operācijas plānošanā un laiks, kas atlicis tiem, kuriem ārsts diemžēl nespēj palīdzēt, dažkārt ir nežēlīgs, jo nedziedē arī sāpes par zaudētajiem pacientiem.
Henrijs Maršs tiek attēlots smagāko lēmumu pieņemšanas brīžos, kādi gadās bieži. Vēlmi palīdzēt ierobežo apziņa, ka dažkārt tā var radīt vēl lielāku ļaunumu. Gan par, gan pret operācijas veikšanu pieņemtie lēmumi ir vienlīdz smagi, jo – tā ir kā krievu rulete, tikai ar diviem revolveriem. Saglabāt cilvēcību un nesajukt prātā palīdz profesijā pieprasītā līdzsvarotība un profesionālisms. Neuzskatiet to par nejūtīgumu, kad ārsts atsaka gadu veca mazuļa tuviniekiem, jo palīdzēt nav iespējams.
Nemanāma, bet tāpēc ne mazāk nozīmīga nianse, kas padara filmu tik spilgtu, ir izvēlētā mūzika. Niks Keivs ielaužas mūsu zemapziņā un dungo melanholisku šūpuļdziesmu, kamēr divi revolucionāri – ārsts un pacients cīnās pret likteni.
NOPIRKT LĪGAVU
Ja jums būtu jāizvēlas, precības mīlestības vai aprēķina dēļ, ko jūs izvēlētos? Protams, mīlestības dēļ, jo laulības aiz aprēķina ir nosodāmas. No kurienes gan šāda liekulība?
Divi jauni maķedonieši stāsta pavisam citu stāstu. Ar pietiekamu humora devu un tikai jauniem un, jā, arī izmisušiem, puišiem raksturīgu atraktivitāti rāda dzīvi Austrijā tiem, kam nav paveicies būt tiesīgiem izvēlēties. Dzimtenē piedzīvotās grūtības jau agrā jaunībā jauniešus aizvedusi prom no mājām taisnības un vienlīdzības meklējumos. Kur gan atrast vēl labāku vietu meklētajam, ja ne Eiropas Savienību un tās dalībvalstis?
Un tomēr šeit viss kļūst sarežģītāks, jo vēl aizvien liekulība ir izteikti cilvēciska īpašība. Vienlīdzību un taisnīgumu sludinošā pasaules supernācija nebūt nealkst to attiecināt uz citiem, izņemot sevi pašu. Pabijuši dažādās ES valstīs, puiši izlēmuši palikt Austrijā, tomēr ar Maķedonijas un Serbijas pasēm to nav tik viegli izdarīt. Viena no iespējām to izdarīt šķiet mazliet absurda – viss, kas jāizdara, ir jāapprec ES pilsone, lai legāli iegūtu dokumentus un varētu bez bēdu pastāvīgi dzīvot Austrijā. Arī maksa par tiesībām uz likumīgu dzīvi ir pieņemama – 5000-10000 eiro. Ja izdodas atrast līgavu, viss kārtībā.
Grūtības atrast līgavu, kas piekristu 3 gadus ilgām fiktīvam laulībām, būtu puse bēdas. Autoritātes un varas iestādes pamazām, bet neatlaidīgi sāk apkopot informāciju par pēkšņi pieaugušo „jaukto” laulību skaitu un ir kļuvušas aizdomīgas pret jaunajiem pāriem, kuriem mīlestība pārvar arī pilsonības robežas. Ja laulības tomēr izdodas noorganizēt, jāspēlē atbilstoši lomai, kā pienācīgai izpildei seko līdzi dažādas instances. Ja vien tāpat rūpētos arī par tiem, kuriem dzimtene saistās tikai ar nabadzību, politiskām represijām un brīvības ierobežošanu, dzīve līdzinātos pasakai.
Dažiem filmas stāsts būs pilnīga atklāsme – kā, tepat Eiropā cilvēki aizvien pelna 200 eiro mēnesī? Cilvēki bailēs par savu nākotni gatavi darīt jebko, lai tikai nenonāktu atpakaļ tur, no kurienes ar grūtībām izdevies aizbēgt? Diemžēl vēl aizvien visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem. Jāspēj pašiem sev atzīt – vai mēs patiešām uzskatām, ka visiem ir tiesības uz vienlīdzību un brīvību vai mēs esam upuri nelietīgai maldināšanai? Esot godīgiem atbilde var būt arī neapmierinoša.
Tomēr nav tik ļauni, kā izklausās – puiši, līdzīgi kā pasakās, laimi tomēr atrod. Kur? Pievērsiet uzmanību filmas beigām un pārsteigumam nevajadzētu būt lielam.
Z32
Rekrutētie karavīri dodas uz apmācībām, brīvajā laikā spēlē sporta spēles un izklaidējas. Karš viņiem vēl ir teorētisks, tāds, par kuru strukturēti stāsta apmācībās un lekcijās. Spēkus un zināšanas demonstrēt kārie puiši ar ilgām gaida kaujas uzdevumu un, kad tas pienāk, bez liekiem jautājumiem un ar sparu metas to izpildīt. Paklausīgie un apzinīgie censoņi kaujas karstumā gan piemirst racionālās zināšanas un priecājas par darbību, par adrenalīnu un savu spēku izmantošanu. Pat sajūtas ir koncentrētas tikai šajā darbībā, atstājot cilvēcisko morāli un ideālus kaut kur tur, aiz ierīkotā slēpņa. Kad uzdevums izpildīts, var sevi paslavēt par aukstasinību un varonību, jo neviens vēl īsti neapjauš, ka cīņa vēl tikai priekšā.
Ronijs, kurš mums tā arī paliek neidentificējama persona, stāsta par īsu, bet uz visu mūžu atmiņā paliekošu epizodi. Pildot pienākumu, puisis pārkāpj savus uzskatus un morāli, izdzēšot divu cilvēku dzīvības. Šis skaitlis šķiet mazs tikai tiem, kuri savās rokās nav turējuši ieroci un izjutuši seno dzīvniecisko nogalināšanas prieku. Prieku, kas vēlāk jānožēlo un jāaizmirst, ļaujot sirdsapziņas pārmetumiem un nožēlai ieņemt tā vietu. Sajūtas, kuras puisis pats nespēj aprakstīt, ir pārāk spēcīgas, lai tiktu ar tām galā vienatnē, tādēļ tās paust palīdz režisors ar dziesmām orķestra pavadībā.
Ronijs nav vienīgais, kuram turpmāk jādzīvo ar vainas izjūtu un nožēlu. Viņa līdzcilvēkiem jāspēj saskatīt cilvēciskās iezīmes, kas padara šo personu par cilvēku, jāmeklē attaisnojums un piedošana šķietami neattaisnojamai rīcībai, lai spētu uzturēties ar viņu vienā telpā. Kā lai meklē atbalstu pie cilvēkiem, kas notikušajā saskata tikai slepkavību? Vai kāds maz spēs pieņemt, ka cilvēks, kurš atgriezies no karadarbības zonas, nav gluži tāds, kāds bija? Šis fakts gan maz interesē tos, no kuriem Ronijs labprātāk slēpjas – no nogalināto tuviniekiem, no pretinieku puses atriebties kārajiem kaujiniekiem, no skatītāja un sevis paša – vienīgā, no kura nav iespējams aizbēgt.
Filmas orķestra pavadījuma izskanošās dziesmas bez titriem, kas atklāj to saturu, atgādinātu kaut ko starp The Tiger Lillies un čigānu orķestri. Tas, ko dzird ausis un tas, ko ar prātu saprot acis, varētu radīt halucinācijas vai jūras slimību, ja vien nebūtu kā nopietns mēģinājums ar ironiju pašam sev un Ronijam parakstīt spriedumu – „Nav vainīgs”.
DIĒTA PRET KATASTROFU
Mieru, tikai mieru – no mīļotajiem pārtikas produktiem nav jāatsakās! Ja vien tie nav iesaiņoti plastmasas iepakojumā.
Globālās klimata pārmaiņas pasaules ziņu kontekstā nu jau nav nekas neparasts. Katru reizi, skatoties kādu videomateriālu vai lasot kāda pētījuma rezultātu, pie sevis smagi nopūšamies un ar vārdiem „ko nu es…” turpinām ikdienas gaitas, ar to arī turpinot savu nekā nedarīšanas lomu.
Kā skan sens, bet patiess sakāmvārds – pat viens cilvēks var izmainīt pasauli. Nav jāpūlas pat tik daudz, jo pārmaiņas jāsāk ar sevi, kā to dara šī angļu-somu ģimene, kuras galva un arī režisors savdabīgā eksperimentā iesaista savu sievu un bērnus. Gadu visa ģimene atteiksies no degvielas patēriņa, jebkāda veida plastmasas izstrādājumu un citu naftas produktu lietošanas ikdienā. Ja jums šķiet, ka tas ir viegli, pamēģiniet lielveikalā atrast zobu pastu vai šampūnu, kas nav iepakots plastmasas iepakojumā. Lai grūtības jūs nebiedē – vajadzības gadījumā zobu pastu varat mājas apstākļos pagatavot arī pats…
Kaut arī ne visiem Vebsteru ģimenes locekļiem ir viegli pārdzīvot šķiršanos no ģimenes auto un ievērot stingro diētu, izrādās, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu, var sarunās labāk iepazīt savus tuviniekus, atpūsties un arī ietaupīt mūsu atmosfērai pāris kilogramus kaitīgo izmešu. Būt atbildīgam pret vidi nav viegli ne tikai tāpēc, ka apkārtējiem atturīgais dzīvesveids šķiet nesaprotams, bet arī tāpēc, ka jātiek galā ar sevi – kas gan varētu būt grūtāk? Četru cilvēku angļu-somu ģimenē jau ikdiena ir pārpilna ar kompromisiem – kādā valodā runāt kamerā, kā bērniem nodrošināt pilnvērtīgu bērnību, kā izdzīvot ikdienu ar jaunajiem nosacījumiem?
Interesanta šķita epizode, kurā saskaramies ar patiešām neērtu patiesību. Vieglāk ir kādam paskaidrot, ka pret plastmasu esi alerģisks, nekā apgalvot, ka no brīvas gribas atsakies lietot plastmasu mūsu visu nākotnes labā. Ja vēl līdzīgi kā filmas režisors nodarbināsiet sevi ar pārdomām par to, kādu kurināmo izmanto jūsu mājas centrālajai apkurei, izbrīnīti skatieni un līdzjūtīgas piezīmes radiniekiem garantētas. Lai kā negribētos to atzīt, ir jāsasniedz zināms labklājības līmenis, lai rastu laiku domāt arī par ko citu, ne tikai ikdienu un sadzīvi. Mēģināt gan ir vērts, kaut arī tas šķiet kā piliens jūrā, bet ar kaut ko ir jāsāk. Ja patiešām vēlamies glābt planētu, jābūt gataviem darīt vēl vairāk.
Ja salīdzinām šo filmu ar populāro Ala Gora „Neērto patiesību” (An Inconvenient Truth), šī šķiet vairāk pietuvināta reālajai dzīvei šeit, uz Zemes, jo problēma jau nav pats piesārņojums, bet mūsu attieksme pret to. Jāatzīst, plastmasas maisiņi izraisa teju vai bailes kā dažiem no pelēm vai zirnekļiem. Katrā ziņā – somiem, izrādās, ir humora izjūta, kas pat dokumentālo filmu par klimata pārmaiņām spēj padarīt par izklaidi.
BIRMAS VIDEOŽURNĀLISTI
Iela, pilna cilvēku, daži no kuriem auduma somā tur noslēptu videokameru un slepus filmē notiekošo. Pie katras situācijas, kas izskatās draudīga vai aizdomīga, kameras objektīvu aizklāj somas vai apģērba gabals un tikai pēc fona murdoņas varam nojaust par notiekošo. Spiegu filmu cienīgais sižets ir pavisam īsts Birmā, kurā pavisam nedaudzi entuziasti ir gatavi riskēt dokumentālu kadru dēļ. Risks šķiet attaisnojams, jo ar Norvēģijas palīdzību pārējai pasaulei var parādīt to, ko no tās centīgi slēpj.
Varētu domāt, kāda gan, piemēram, Eiropai daļa gar to, kas notiek Birmā vai jebkur, kas neatrodas tiešā tuvumā? It kā jau nekāda, ja vien politiskais režīms kārtējo reizi nenozīmētu cilvēku ciešanas.
Ja ir grūti izprast visus notikumus vēstures faktu pilnīgas nepārvaldīšanas dēļ, varam saprast kaut to, ka pie varas esošajiem arī reliģija var kļūt par ieroci. Proti – budistu mūki, kurus neaizskāra pat bruņotie karavīri aiz bijības un cieņas, kļuva par upuri un nežēlastības simbolu tautai, kas vairs nevēlējās pakļauties varai. Ja tautas cerība un ticība balstās reliģijā, nekas netraucē iznīcināt arī tās simbolus, kam pirms tam bija noteikta nerakstīta imunitāte. Līdzīgs liktenis piemeklē ikvienu, kurš uzdrīkstas apšaubīt vienīgo tiesu un taisnību.
Izdzīvošanas instinkts arī šoreiz ļauj izmisuma brīdī atrast visneparastākos veidus, kā tomēr pavēstīt apkārtējai pasaulei par notiekošo valstī, kurai nav līdzīgas. Visas iesaistītās personas tiek maskētas bailēs no atriebības un represijām, viņu personas, īpaši saziņas tīkla uzturētāja Džošua persona, tiek personalizētas kā aiz restota loga esošs zieds – tikpat bezcerīgi iesprostots un trausls. Skaidrs, ka video žurnālistiem tautas vidū ir liels atbalsts, bet ko gan tas līdz, ja jebkurā mirklī tu vari tikt arestēts vai nogalināts.
Birma noteikti veidotu krāšņu ainavu materiālu potenciālo tūristu ceļvežos un bukletos, tomēr šāda iespēja tai liegta. Pagaidām visspilgtākais skaistums, kas vīd no miglainajiem un uzmanīgi uzņemtajiem video kadriem, ir cilvēku drosme izmisumā, klusā, bet neatlaidīga pretošanās un upurēšanās kopīga mērķa – labklājības un taisnības vārdā.
Visam, kas tiek slēpts, piemīt tā aura, ka rodas vēlēšanās tomēr pārkāpt lieguma robežas un ielūkoties. Parasti gan tas nav tik bīstami kā mēģinājumi ielūkoties Birmas notikumos. Ja ne daži apņēmīgi cilvēki, kuri vērtīgu kadru dēļ ziedojuši to, kas viņiem ir visvērtīgākais, mēs visticamāk dzīvotu maldīgos priekšstatos par Birmu vai pilnīgā to trūkumā. Jo vairāk mēģina ko slēpt, jo spēcīgāka ir vēlēšanās to atklāt. Redzētais gan ne vienmēr attaisno cerības vai pieliktās pūles, tomēr dzīvošana neziņā vai ilūzijās ne ar ko labu nebeidzas. Aiz cieņas pret nebūt ne veltajiem cilvēku upuriem, filma jāskatās ar klusuma brīdi sirdī.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Ja jums nepatīk jūsu darbavieta, pamēģiniet iejusties dzimtsarakstu biroja darbinieku lomā. Rutīna un smagie birokrātijas slogi būtu puse stāsta. Otra puse būtu birojā dažādās virmojošās emocijas – viss spektrs no bēdām, prieka, dusmām un naida. Viens no nosacījumiem, lai strādātu dzimtsarakstu birojā, ir tāds, ka pašam jābūt precētam, bet par emocionālo stabilitāti nekas nav minēts. Atrašanās tik piesātinātu emociju jūklī var padarīt vai nu pārāk jūtīgu vai, tieši pretēji, nejūtīgu, bet nedrīkst būt ne vienādi, ne otrādi. Brīžos, kad cilvēks saskaras ar priecīgu satraukumu vai dziļām bēdām, racionālais prāts paliek aiz biroja durvīm. Tādēļ ir biroja darbinieki, kas nereti ar iemācītām un striktām prasībām spēj atgriezt emociju pārņemto apmeklētāju atpakaļ realitātē, kurā tomēr jāsaskaras ar formalitātēm un neskaitāmām veidlapām.
Brīžos, kad jāskaidro administratīvās prasības un nosacījumi, notiek īsta profesionalitātes un izturības pārbaude – kādas vēl veidlapas, ja es te vēlos šķirties, jo sieva mani krāpj? Nav ilgi jādomā, kurš šajā brīdī būs atbildīgs par visām pasaules un konkrētā indivīda dzīves problēmām.
Zināma pārbaude ir it kā daudz patīkamākā un tomēr ne mazāk atbildīgā laulību reģistrēšanas kārtība. Kā ar ierobežotām un oficiālām frāzēm padarīt šo dienu tādu, kādai tai ir jaunajam pārim jābūt – īpašu, svinīgu un laimīgu? Vēlot pārim laimīgu kopdzīvi un izsniedzot laulību apliecību, neuzvelt uz saviem pleciem atbildību arī par nesaskaņām un iespējamām nelaimēm, kas vēl priekšā pāra kopdzīvē? Aizbildināties, ka es esmu atbildīgs tikai par parakstu uz oficiāla dokumenta īsti nelīdzēs, jo, ļoti iespējams, kādu no jaunlaulātajiem nāksies sastapt vēlreiz – šī biroja telpās, tikai šoreiz jau ar daudz nepatīkamāku situāciju, kas jāpalīdz atrisināt formāli. Ļoti iespējams, ka savu darbu veikt bez draudoša nervu sabrukuma palīdz tas, ka ierēdņi darba rūdījumā spēj saredzēt – apmeklētājs ir tikai cilvēks pret sistēmu.
Ja gribat iepazīt valsti, dodieties uz vietējo tirgu vai kādu administratīvu iestādi. Birokrātijas slāņi jums pateiks priekšā, cik ļoti sakārtota ir sistēma valstī un vai tā patiešām ir ieinteresēta risināt jūsu jautājumu, vai ar bezgalīgām veidlapām likt jums pašam saprast, ka nav vērts nodarbināt valsti un sevi. Iespējams, šī filma ļaus paskatīties uz zilo apkaklīšu darbiniekiem ar lielāku izpratni – viņi ir tādi paši administratīvā aparāta upuri, kā jūs, jo diez vai no laba prāta liktu pildīt formulārus un rakstīt iesniegumus vienkārši, lai traucētu dzīvot. Atcerieties to nākamreiz, dodoties uz kādu valsts iestādi pēc „papīra”, pirms uzbrūkat ierēdnim, kurš aukstasinīgi sniedz jums veidlapu un pildspalvu ar uztraukumā apkošļātu uzgali.
DISKO UN ATOMBUMBA
Šķiet muļķīgi salīdzināt disko bumbu ar atombumbu, tomēr šajā filmā abas tik dažādās lietas pretstatītas tik meistarīgi, ka šaubas gaist – abām ir vienlīdz liels spēks. Vismaz tad, ja runājam par ideoloģisko karu, kas norisa Auksta kara laikā starp Padomju republikām un Rietumiem.
Kaut arī līdzīgas ietekmes ziņā, abas ir arī krasi atšķirīgas – disko bumba pārstāv saucamo soft power, ko izmantoja Rietumu pasaule, savukārt atombumba ir tipisks varas ierocis, kas raksturīgs totalitārajam režīmam. Kas notiek, kad tās abas satiekas?
Notiek revolūcija. Atskats uz Aukstā kara izpausmēm vienā no Padomju savienības republikām – mūsu kaimiņvalsti Igauniju, kas sagadīšanās pēc bija arī robeža starp Padomju republiku un Rietumu valstīm Somiju un Zviedriju aiz dzelzs priekškara. Izmantojot aizliegtas metodes un paņēmienus, par lēniem dēvētie igauņi ātrāk par citām savienības republikām spēja uztvert Rietumu vēsmas un tendences. Jāpiekrīt, ka ģeogrāfiskais novietojums, kad tikai jūras klajs šķir padomju Igauniju no brīvās Somijas, uzskatāms par veiksmi. Tomēr ar veiksmi vien ir par maz – nepieciešama ari klusa, bet stabila pretestība un izdoma, kuras igauņiem nekad nav trūcis. Padomju inženieri, kas darba laikā strādāja dažādās rūpnīcās un ražotnēs, praktiskās iemaņas izmantoja, lai piemērotu televīzijas un radio tehniku aizliegta augļa baudīšanai. Padomju uzraugiem par lielu izbrīnu, arī „Dalasas” kaislības nebija svešas. Šāda uzvedība nemaz neatbilst labi audzinātam padomju jaunietim, tāpēc steidzami jālikvidē somu ļaunumu nesošie radioviļņi. Tipiski padomju ideoloģijai tiek izstrādāti plāni un instrukcijas, kas ir visai tālas no reālajā dzīvē izpildāmām, tomēr tiek atzīts – labāk jau bezjēdzīgi plāni, nekā samaitāta jaunatne.
Līdz absurdam muļķīgās idejas tomēr neko nelīdz. Igauņiem raksturīgā manierē seriālus skatīties alkstošie ļaudis darbojas pat ar dzīvsudraba termometriem, riskējot ar izraisītajiem traucējumiem raķešu bāzes radaros sākt vēl vienu karu. Domu revolūcijai, kas klusu zogas no nesteidzīgo somu zemes, lemts kalpot par vēl vienu robu jau irt sākušajā padomju ideoloģijas priekškarā. Tā teikt – ja jau revolūcija ir sākusies, to vairs nevar apturēt. Kaut klusu, aiz bieziem aizkariem un zem skolas soliem, informācijas brīvā plūsma ir stiprāka par samāksloto propagandu. Disko izglāba Baltijas un citu republiku brīvību – izklaide, kā to pareizi saprata arī PSRS, ir spēcīgs ierocis soft power arsenālā un viss varētu būt citādi, ja ne klusās igauņu revolūcijas ar pavisam cilvēcīgu vēlmi – izzināt un saprast, kas notiek aizliegtajā pasaulē.
Saskatīsiet daudz pazīstama no mūsu kopējās vēstures. Kā izziņas materiāls neatsverams, jo savas neatkarības atgūšanas laikā diez ai tik detalizēti sekojām rāmo kaimiņu darbībām, kas ir ne mazāk nozīmīgas.
SAKI „JĀ” UN IZGLĀB PASAULI
Ja būtu zinājusi, ka dokumentālās filmas var būt tik aizraujošas, citu žanru kino nemaz neskatītos! Iespējams, pie vainas Maiks un Endijs, kuri, pasaules glābšanas un netaisnības novēršanas vārdā gatavi uz jebko. Arī lielu un ietekmīgu kompāniju vārdā doties uz profesionāļu konferencēm, stāstot par veidiem, kā noteikt risku ražošanas uzņēmumos, pašām kompānijām par to nemaz nezinot. Arī solīt miljardiem dolāru lielas kompensācijas nelaimes gadījumā cietušajiem, atbildīgajām kompānijām par to nemaz nezinot.
Ar jaunības trakumu vai dumpīgumu te nav nekāda sakara, jo tie nav nekādi joki. Ja viss notiktu tā, kā puiši to iecerējuši, cilvēka dzīvība un veselība tomēr, ak, tomēr, būtu vērtīgāka par kompānijas peļņu un ietekmi. Brīvā tirgus ekonomika neļautu dažām ietekmīgākajām kompānijām vēl vairāk palielināt savu peļņu uz tūkstošiem cilvēku nelaimju rēķina. Ekoloģiskas un ķīmiskas noplūdes netiktu aizmirstas. Uz brīdi Endijam un Maikam izdodas savas ieceres realizēt, pašiem gan tiekot pie ne pārāk glaimojošiem apzīmējumiem – kā slimiem, ļauniem un samaitātiem jokdariem, kam nekas neesot svēts. O, ir gan svēts un savas pārliecības dēļ abi gatavi ne uz to vien. Ja nepieciešams, šie divi varētu Jūs pārliecināt, ka Zeme tomēr ir apaļa un par ikonu kļuvušais Zemes fotouzņēmums no kosmosa ir tikai kādas korporācijas izdomājums, lai ļautu tai pelnīt.
Kompānijas, pret kurām vērsušies jokdari, var dēvēt viņus, kā vien tīk. Cilvēku mīlestību un atbalstu tas nespēj mazināt – kaut arī tūkstoši cilvēki vīlās savās cerībās nepatieso solījumu dēļ.
Ko gan divi jokupēteri var padarīt brīva tirgus ekonomikai, kas pelnīt gribošajam kompānijām ir Dieva vietā? Vismaz kaitēt uzņēmuma tēlam noteikti, piedevām izraisot arī akciju cenu kritumu. Sak, varēji sākumā iztērēt mazliet naudas, lai novērstu savas darbības sekas vai arī zaudēt daudz vairāk vēlāk tādēļ, ka to neizdarīji. Filmas laikā starp smieklu krampjiem un centieniem saskatīt īstas vai iedomātas sazvērestības teorijas, iedomājos – ja nu šie divi ir atbildīgi par ekonomiskās krīzes izraisīšanu?
Ja atmetam neticamus pieņēmumus un prātojumus, paliek klasiskais Robina Huda vai aci pret aci, zonu pret zobu princips. Nedari otram to, ko nevēlies, lai nodara tev. Pelnošās kompānijas gan laikam cerēja, ka neviens neko nopietnu pret tām nespēs iesākt. Līdz brīdim, kad ieradās Jesmeni un sāka izspēlēt ļaunus jokus – kā smilšukastē, kad attiecības tiek risinātas primitīvi, bet atklāti.
Endijs un Maiks mazliet līdzinās smokingu ceļotājiem (The Tuxedo Travel) – brita un amerikāņa ceļojošajai labdarības misijai, kuras vienīgie nosacījumi ir – ar labdarību vairot cilvēcību un ceļot tikai smokingā. Izskatās, ka cilvēcīgums vēl nav izmiris un, kamēr vien būs šādi domājoši cilvēki, ir cerība pamazām atveseļot pasauli.