Sacīkstes uz dzīvību un nāvi

Jo tā pieradina pusaudžu auditoriju būt pilnīgi bezatbildīgiem pret ceļu satiksmes drošības noteikumiem! Pusaudžus tāpēc, ka neviens pieaudzis un "normāls cilvēks" neiet uz filmām par ciniskām šovbiznesa haizivīm, kas netālajā 2012.gadā, kad ASV ekonomika un morāle piedzīvojusi pilnīgu krahu (tādēļ vienīgais bizness, kas zeļ, ir sabiedrības atkritumu, piemēram, cietumnieku, slepkavošana), rīko TV šovu, kurā smagos noziegumos tiesātiem noziedzniekiem tiek dota iespēja izcīnīt brīvību, autosacīkstēs TV tiešraidē nogalinot savus konkurentus. Var jau, protams, visādi intelektuāli izlocīties un teikt, ka Pola Andersona (Resident Evil I, II, III) filma patiesībā ir asa sociāla satīra par Ameriku kā potenciālu fašistisku valsti, kurā starp tiem, kas nepieder "varas un finanšu elitei" — un, izrādās, šai elitei piederīgi ir arī masu mediju pārstāvji! —, valda paši primitīvākie izdzīvošanas likumi — ja tu nenokausi, nokaus tevi. Taču, vērojot, cik ļoti filmas veidotāji aizrāvušies ar mašīnu un cilvēku kropļošanas un iznīcināšanas formāli efektīgu atveidošanu, kaut kā piemirstas visas šīs "intelektuālās virsbūves" — tas ir ciniski brutāls trash/atkritumu kino paraugs, kurā galvenais — pēc iespējas šaušalīgāk sagandēt visu, kas kustas uz ekrāna. Bez kādām tur morālēm — apmēram tā, kā neapzinīgs bērnelis ņem āmuru un zvetē savas rotaļlietas, lai varbūt vēlāk pat apraudātos: kā, es pats visu salauzu?! Auto kā fetišs No otras puses, cits intelektuāls vēstījums varētu būt šāds: mūsu, patērētāju, sabiedrībā, mašīna (auto) jau sen vairs nav tikai transportlīdzeklis. Tas ir sociālā statusa un seksuālā fetiša objekts — nu, akurāt kā Parex bankas eksīpašniekiem Maybach par 300 000 zaļo. Un vienlaikus — auto sen kļuvis par vispāratzītu slepkavības ieroci. Ja ticam statistikai — ar auto "palīdzību" pasaulē ik gadu iet bojā sešreiz vairāk cilvēku nekā no šaujamieročiem, par lidmašīnām, dzelzceļa vagoniem un kuģiem pat neiepīkstoties. Savukārt kinomāni ar neaizsērējušu atmiņu uzreiz piesauks Rodžera Kormena klasisko 1975.gada kulta ķinīti Death Race 2000, kurā sīvo konkurentu lomās tikās Deivids K.Keredains (Nogalināt Bilu) un Silvestrs Stallone. Oriģinālfilmā gan nebija nekādu pārspīlētu cietumnieku ķezu, bet vienkārši ikgadējās Transamerikas autosacīkstes, kurā galvenie "nežēlīgie bonusi" tika piešķirti par katru notriekto nejaušo skatītāju un sakropļotu pretinieka tačku un finālā skatītājus aplaimoja ar ASV prezidenta slepkavību (šie bonusi, citstarp, vēlāk pārceļoja arī uz populāro 80.gadu datorspēli Karmageddon). Toties Andersons spiež uz visa veida pribambasiem, kurus nez kādā vīzē cietuma automašīnāmtankiemcietokšņiem sarūpējuši izveicīgie mehāniķi inženieri, kuri, jādomā, arī nāk no kriminālās vai vismaz militārās pasaules. Mašīnas filmā — uff, nu, tas ir kaut kas: aprīkotas ne tikai ar necauršaujamām tērauda bruņām, ložmetējiem un citiem "pistongiem", bet arī ar napalmu vemjošām šļūtenēm, slidenas eļļas un visādu dzelkšņu uzpariktēm, kas apgrūtina sāncenšu izredzes uzvarēt, un teju vai miniatūrām atombumbām.Frankenšteina ādā Taču, kā nebūs grūti aizdomāties, pats briesmīgākais "nezvērs" šajās sacīkstēs nav vis automobilis, bet cilvēks — gan vairākkārtējais līdzīgu sacīkšu uzvarētājs — sacīkšu traumēts invalīds, nē, riktīgs pusdzīvs kroplis ar iesauku Frankenšteins, kurš (ak, ak, ak!) tomēr pēc kāda neveiksmīga autotesta izlaiž garu, gan jo vairāk šī asiņainā sporta organizētāji ar oskarotās aktrises Džoanas Allenas bosieni Henesiju (konjaka markas reklāma!) priekšgalā, kurai arī ienāk prātā nomainīt sacīkšu mīluli Frankenšteinu, precīzāk, viņa līķi, pret jauniņo — Džeisona Stethema azartiski tēloto profesionālo sportistu un parastu metālrūpnīcas strādnieku vienā personā — pilsoni Džensenu Eimsu, kas nokļuvis cietumā (kādēļ — tā ir viena no filmas intrigām). Tieši sterva Henesija pierunā Džensenu Frankenšteina "ādā" piedalīties sacīkstēs un izcīnīt uzvaru — iespēju tikt atbrīvotam pirms laika (kas izrādīsies viltīgi meli — nākamā intriga). Džensenam — viltus Frankenšteinam — jāsacenšas ar sportistiem, kuru kļičkas runā pašas par sevi: Ložmetējnieks Džo, Četrpadsmit Karātu un Mērglis (Stethema varonis bez grūtībām izskaitļo šajā personāžā savas sievas slepkavu). Atraktīvajam filmas momentam kalpo no kaimiņcietuma pieaicinātās karsējmeitenes — tādas pašas kriminālas un seksuāli tramīgas neapremdināmas stervas, kā, teiksim, ļoti niknais vīriešu cietuma izvarotājs nēģeris gejs Ložmetējnieks Džo! Jautri, ne?Labi, ka bez Krūza Zīmīgi, ka jaunajā Death Race vardarbīgs gejs cietumā — tas ir cool, bet Kormana filmas fiška — ASV prezidenta nogalināšana — gan ir kautrīgi aizvākta. Turklāt trakais cietuma homoseksuālis beigu galā izrādās lāga vīrs. Bet visjautrākais prikols filma skatītājus sagaida finālā — titrs, ka reālajā dzīvē gan nevajadzētu uz blakus braucēju automašīnām šaut ar napalma bumbām. Varbūt šī bija komēdija par starprasu seksuālo iecietību cietuma zonās, kurā tikai kļūdas pēc sadauzīja 34 bruņumašīnas? Vēl smieklīgāks ir fakts, ka pirms harismātiskā "britu bandīta" Gaja Ričija atklātā burvekļa Džeisona Stethema vietā galvenā loma šajā filmā tika piedāvāta Tomam Krūzam. Nopietni. Kas attiecas uz Džoanu Allenu, par kuru amerikāņu prese šogad sarakstījusi visvairāk ironisku piezīmju, tipa, "ārprāts, ko tu dari šādā filmā?", varu vien pabrīnīties par ASV kritiķiem... Kā — ko dara? Laiž muļķi.