Sekss ’08. Intervija ar Hjū Džekmenu

Pirms vairākiem gadiem ar šo statusu varēja dižoties un par to bezkaunīgus jociņus plēst Džordžs Klūnijs un Breds Pits, pērn par planētas seksīgāko tika nodēvēts Mets Deimons, šogad pirms kāda mēneša par planētas seksīgāko vīrieti nogodāts austrālietis ar labu karjeru Holivudā — četrdesmitgadīgais Hjū Džekmens. Gribas ticēt, ka šāda veida zīmolu lipināšanai ir maz sakara ar kādas konkrētas filmas mārketinga aktivitātēm, taču tā ir pirmā doma, kas iešaujas prātā. Visu decembri pasaulē notiek visu laiku visdārgākās Austrālijas filmas Austrālija pirmizrāžu sērija. Ja arī šīs filmas harismātiskajam režisoram Bezam Lurmenam un komandai (Mulenrūža, Romeo un Džuljeta) būtu izdevies savaldzināt žurnāliņu The People, sak, re, kur mūsu Hjū — tik ellišķīgi seksīgs! —, man nebūtu nekādu iebildumu, taču tas ir maz ticams. Kālab lai šāds tituls nerotātu Austrālijas talantu Hjū Džekmenu? Turklāt vēl gluži svaiga ir ziņa, ka Hjū Džekmens ir kļuvis par pirmo neamerikāni, kas vadīs Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremoniju nākamā gada 22.februārī. "Hjū Džekmens ir izcils izklaidētājs un starptautiski pazīstama kinozvaigzne," tā savu izvēli pamatojuši šova producenti, kuriem bija jārēķinās ar slikto ziņu — pērn Oskara ceremonijas translācijas reitingi nokritās par 24%. Iespējams, tos uzbukņīt būs pa spēkam planētas seksīgākajam vīrietim. Ar Hjū Džekmenu tiekos dienu pirms filmas Austrālija Lielbritānijas pirmizrādes, par Oskara šova vadīšanu viņš vēl neko nemin, bet ir gatavs azartiski stāstīt par mūsu tikšanās iemeslu — vērienīgo retro melodrāmu Austrālija, kurā viņš spēlē kopā ar Nikolu Kidmenu — šī kontinenta pazīstamāko aktrisi. Džekmena "kontā" ir 1,89 metrus garš, stalts stāvs, laba humora izjūta un absolūta vienkāršība, arī profesionāla žurnālista izglītība un lieliska balss — šī iemesla dēļ Amerikā Džekmenu pazīst arī kā labi dziedošu mūziklu zvaigzni. Filmas, kur ir viņa filmas? To ir gana daudz, sākot ar X-cilvēku/X-men triloģiju, turpinot ar melodrāmu Keita un Leopolds, fantāziju Strūklaka, mistisko Prestižs, arī neseno angļu aristokrāta slepkavnieka lomu Vudija Allena filmā Skandāls/Scoop — tas bija viņš, kas valdzināja zosi žurnālistīti Skārletas Johansones atveidā. Tiesa, Džekmenam nav bijuši tik skaļi un spoži solo numuri, drīzāk efektīgas piespēles, lai planētas seksīgāko vīrieti pēc vārda zinātu katrs planētas iedzīvotājs, tālab Amerikā un, protams, Austrālijā viņa pozīcijas ir daudz stiprākas nekā Latvijā. Vai Džekmena globālajai popularitātei palīdzēs filma Austrālija — nav pat būtiski. Šo retro ekstravaganci — kaislīgu pārpratumu un attiecību spēli starp britu aristokrāti lēdiju Sāru Ešliju (Nikola Kidmena) un lopu ganu/kovboju Droveru (Hjū Džekmens) — var skatīties gan kā sentimentālu veltījumu pagātnes dižajām melodrāmām, gan kā Austrālijas skaistuma un aktieru fiziskā spēka apbrīnu. Filmas darbība notiek laikā, kad ir sācies Otrais pasaules karš. Atraitnei lēdijai Ešlijai un Droveram ir jāpaveic neiespējams uzdevums — jāpārdzen vairāku tūkstošu liels govju ganāmpulks, lai glābtu savu mantu. Arī lai Drovers un Ešlija noskaidrotu savas naida/mīlas attiecības, pierīvētos un pamazām atklātu viens otru. Hjū Džekmens ir precējies ar pieredzējušo aktrisi Deboru Lī Fērnisu, kuru saticis pavisam jauns, 90.gadu vidū filmējoties vienā no saviem pirmajiem Austrālijas TV seriāliem. Viņiem ir divi adoptēti bērni. Ģimene ir Londonā, un Hjū Džekmens glaunajā viesnīcas The Clariges numurā smaidot stāsta par sevi un Austrāliju — gan filmu, gan savu zemi. Atvainojiet, nevaru nepavaicāt, cik muļķīgi vai — tieši otrādi — lieliski jūtaties, kopš esat pasludināts par planētas seksīgāko vīrieti? Labi, es tagad 10 minūtes parunāšu par šo tēmu, un viss, ja? Titulam nebūtu ne vainas, ja es nesaņemtu nemitīgus zvanus no Džordža Klūnija un Breda Pita faniem. Pits to nebūs organizējis, bet Džordžs gan varētu būt pie vainas — viņš mīl iedzert. Joks. Muļķīgs. (Smejas.) Būtībā viss šis ļembasts ir uzjautrinošs. Mani Austrālijas draugi ņirgājas kā negudri, viņi sūta man bildītes no mūsu kopīgām ballītēm ar attiecīgiem komentāriem un tekstiem — lūdzu, maksā, citādi nosūtīsim presei. Amizanti! Tikko esat pabeidzis smagu darbu — grūti uzņemšanas apstākļi, lopi, zirgi, tuksnešaina ainava... Austrālija šķiet fiziski smaga pieredze visiem, kas tajā strādājuši. Kad izlasīju filmas scenāriju, sajutu gan mērogu, gan tās grūtības, ko nāksies pārvarēt. Zināju, ka gribu tajā piedalīties, bet nebiju pārliecināts, ka spēšu. Gatavojos septiņus mēnešus, jāšanā trenējos nemitīgi, vienalga, kur es tajā brīdī atrados — Teksasā vai Ņujorkā. Es biju laimīgs, ka varu strādāt ar fantastiskiem cilvēkiem, un, noskatoties gatavo filmu, biju pārsteigts par tās skaistumu — ainavu, dzīvnieku mežonīgo skaistumu. Filmēšanā dominēja smags darbs, arī riskantas situācijas, nebija iespējas apjūsmot skaistumu. Taču tam mērogam īsti pat nevarēja sagatavoties — tas rajons, kurā tika filmēts lēdijas Ešlijas īpašums, ir lielāks nekā Beļģija. Šis reģions ir teju neapdzīvots, sajūtas tur ir pat hipnotizējošas un maģiskas. Tur ir ellīgi karsts. Krokodili, čūskas, zirnekļi. Pirmās dienas filmēšanā es noģību. Jūsu biogrāfijā esot bijis laiks, kad dzīvojāt šādā nomaļā Austrālijas nostūrī kādā misijā. Nokļuvu tur, pateicoties savam draugam, kurš mani glāba no mīlas mokām un aizveda sev līdzi atvēsināt galvu un piedalīties misijas celtniecībā… Tas gan bija sen, un šis laiks bija daudz īsāks nekā Austrālijas filmēšana. Kā jutāties, atgriežoties Austrālijā gandrīz pēc desmit gadu prombūtnes Holivudā? Lieliski. Ar lielāko daļu no šiem cilvēkiem es nebiju strādājis kopā. Vai jums bija svarīgi būt piederīgam darbam ar tik nacionālu, patriotisku nosaukumu kā Austrālija? Interesanti, sākumā šim projektam nebija nosaukuma. Kad es uzzināju, ka filma tā arī sauksies — Austrālija, pat samulsu. Bezs [Lurmens — režisors] bija teicis, ka šī filma vēstīs par Austrāliju ne vairāk kā klasiskā Kasablanka par Kasablanku. [Leģendārā filma Kasablanka (1941) nav pat filmēta Āfrikā, bet gan studijas paviljonos.] Nosaukums ir metafora, turklāt katram uz pasaules ir savs priekšstats par Austrāliju — pamatā nekonkrēts, izplūdis. Tā ir tāla vieta, kur retais nokļūst. Tās vietas, kur filmējām, pat Austrālijas iedzīvotājiem šķiet tālu, tālu prom — tā ir pasaules mala. Katrs, kas piedalījās filmas uzņemšanā, bija lepns, ka ir daļa no tāda megaprojekta. Austrālijā pirmo reizi tapa tik milzīga filma. Līdz šim kaut ko līdzīgu mēģināja filma Neds Kellijs ar Hītu Ledžeru, tomēr tas bija daudz pieticīgāku ambīciju projekts. Austrālija ir vismaz četras reizes vērienīgāka. Tas bija vēsturisks pasākums, un katrs tajā gribēja piedalīties! Kāds mans draugs, populārs austrāliešu aktieris, man piezvanīja un paziņoja, ka jūtoties pazemots tā iemesla dēļ, ka esot teju vienīgais Austrālijas aktieris, kas neesot uzaicināts piedalīties šajā filmā. (Smejas.) Jūs trāpīgi pieminējāt klasiku — Kasablanku. Austrālija tiešām ir vecmodīga vārda vislabākajā nozīmē un ļoti romantiska filma. Tā ne īpaši veiksmīgi startēja ASV. Vai amerikāņi būtu vienaldzīgi pret melodrāmām, vecmodīgumu, varbūt Austrāliju? Domāju, vainīgs ir veids, kādā amerikāņi pārdod filmas. Viņi to dara bez fantāzijas — plakani un konkrēti, un arī amerikāņu filmas tādas ir kļuvušas — taisnvirziena un plakanas. Bija laiks, kad viena filma spēja uzrunāt ļoti plašu auditoriju — dažādām vecuma grupām piederīgos — bērnus, jauniešus, vecīšus. Tagad dominē priekšstats, ka katrai auditorijas grupai ir jāservē savs "produkts" — action tīņiem. Sekss un lielpilsēta — pilsētas dāmītēm… Austrāliju var skatīties gan puikas, gan dāmītes, gan kundzes. Visas Beza Lurmena filmas vienmēr ir daudz sekmīgākas Eiropā nekā Amerikā. Tagad Mulenrūža (2001) tiek uzskatīta par klasiku, bet ASV toreiz tai nemaz tik labi neklājās. Bezs ir režisors, kas paplašina robežas, apiet likumus. Es filmējos Austrālijā, bet, kad pirmo reizi to noskatījos, tā nebija tāda, kādu es biju gaidījis... Man patika filma! Nepārprotiet mani, taču no Beza nekad nevari zināt, ko sagaidīsi. Viņš ir paņēmis vecmodīgu Holivudas epu un piešķīris tam mūsdienīgu skanējumu. Ja ņemam vidējo Holivudu, tā piedāvā publikai to, ko tā grib. Diespasarg, to kaut kā aizskart, pārsteigt, ievainot — ņem un barojies ar standartu. Bezs ir no cita plaukta, viņš mīl pārsteigt. Vai jums bija kādi mājas darbi? Bezam bija milzīga istaba, pilna ar grāmatām un CD. Bija vairākas grāmatas, kas man daudz palīdzēja, un arī trīs stundu gara filmu fragmentu kompilācija — kadru montāža no filmām, kurās ir lopi, zirgi un cilvēki. Ekrānā tie kļūst neticami hipnotiski. Bezs sacīja: "Mums pašiem ir jārada savi ikoniskie kadri, tu nevari būt tāds kā Klints Īstvuds vai Džons Veins, bet tev ir jāzina, kā viņi jāja ar zirgu, dzina lopus…" Skatījos, kā aktieris pasaka savu tekstu, uzlec zirgā un aizjāj, un man ir skaidrs, ka kino vēsturē nav vairāk kā sešu septiņu veidu, kā to izdarīt. Es to atkārtoju vēl un vēl. Tas ir labs piemērs tam, kā strādā Bezs — viņš neko negrib radīt vakuumā. Viņš grib zināt, kā līdzīgus uzdevumus ir atrisinājuši citi, un izveidot savu versiju.Vai varat vienā vārdā raksturot Nikolu Kidmenu? Elektrizējoša! Es viņu personiski pazīstu ļoti labi, daudz labāk nekā no filmām. Viņa ir manas sievas sena, ļoti tuva draudzene. Zināju viņu no ballītēm, pieņemšanām. Vienmēr esmu viņu apbrīnojis — viņa vienmēr grib maksimumu. Viņa mīl riskēt, izvēlēties ļoti ekstrēmus projektus. Kad viņa ienāk istabā — gaiss elektrizējas, no viņas nāk spriedze, bīstamība... Vai būt aktierim austrālietim ir priekšrocība vai trūkums? Droši vien tā ir priekšrocība. Man daži ir teikuši: "Klau, tu neesi nekāds austrālietis, tu tikai izliecies, lai dabūtu darbu!" Tas tiešām mēdz palīdzēt. Amerikā austrāliešu aktieriem ir labas karjeras iespējas, turklāt viņi itin labi var spēlēt amerikāņus, un tas tiek akceptēts. Starp šīm divām valstīm ir gara attiecību vēsture — pirmie Austrālijas aktieri, kas iekaroja Holivudu, bija Džūdija Deivisa, Mels Gibsons, tad Nikola (Kidmena), Rasels (Krovs). Viņi bija pirmie, kas pārmeta tiltu no Austrālijas uz ASV. Tagad ir daudz vieglāk doties strādāt uz ASV. Daudzi austrāliešu aktieri februārī, martā brauc uz aktieru mēģinājumiem. Viņi saka — došos uz pilotprojektiem. Viņi brauc uz aktieru mēģinājumiem ASV TV seriālos. Austrālijā aktieriem nav īpaši daudz darba — četri pieci TV kanāli, 15 filmas, teātris. Tagad situācija ir krietni mainījusies. Pirms 15 gadiem aktieri devās uz Ameriku tikai tad, ja viņiem jau bija panākumi — veiksmīga filma. Kā Mels Gibsons ar Mad Max, Nikola ar Dead Calm, Rasels ar Romper Stomper. Tagad tas vairs nav nepieciešams, tu vari braukt un mēģināt iekarot Ameriku no nulles. To arī daudzi dara. Jūsu slavas brīdis atnāca relatīvi vēlu, vēlāk nekā daudziem no tiem, kurus nosaucāt. Vai tas ir labi? Vai būtu bijis labāk, ja tas būtu noticis agrāk? O, nē. Jaunībā es esmu filmējies īstos draņķos, labi, ka maz to ir redzējuši. Savu pirmo lomu dabūju 26 gadu vecumā, arī aktierskolā iestājos vēlu — man jau bija 22 un žurnālista diploms. Būtiska ir arī personiskā pieredze, stabilitāte. Es jau biju precējies, kad sāku kļūt slavens, un ir ļoti būtiski atrast cilvēku, ar kuru tu gribi pavadīt kopā mūžu, pirms tevi pasludina par seksīgāko vīrieti. (Smejas.) Ģimene jūs notur rāmjos? Jā, protams. Dzīve ir pieredze — pozitīva, negatīva, uzvaras, zaudējumi. Ir ļoti būtiski saprast tās pastāvīgās vērtības, partneri, ar kuru būt kopā gan uzvaru, gan neveiksmju brīžos. Cilvēku, kuram vari atzīties, ka esi trausls, kad citi apgalvo tieši pretējo. Uzskatu, ka dzīve ir komandas pieredze, turklāt nav nekā vairāk pie zemes un rāmjos noturoša kā mazi bērni...Kad presē pavīdēja pirmās ziņas par Austrāliju, tika minēts, ka galvenajā lomā filmēsies Rasels Krovs… Kas notika? Es nezinu, kas notika, pazīstu Raselu, bet nekad neesmu prasījis, kāpēc galu galā viņš nebija Austrālijā, to man nav stāstījis arī Bezs. Es arī neprasīšu. Būtiskākais — tev kā aktierim ir jātic, ka šī loma ir domāta tikai tev, ka tu to esi pelnījis. Ir jābūt kaut kādai pašpārliecinātībai, varbūt pat augstprātībai — tas gan nav jauks vārds —, kas ļauj tev ticēt, ka tu esi pelnījis lomu! Pretējā gadījumā tu pie lomas, visticamāk, netiksi. Katrs aktieris grib spēlēt Hamletu, un tu zini, ka kāds un varbūt neviens vien pirms tevis šo lomu ir nospēlējis izcili. Tomēr tev joprojām jātic, ka tu piedāvāsi ko unikālu un būsi interesants, vienreizējs. Aktieriem ir jāpieņem, ka varbūt viņi nav pirmā izvēle, pirms viņi tiek pie lomas. Ticiet, tik daudz kas ir noticis aizkulisēs.Vai, gatavojoties Austrālijai, ietekmējāties no klasiskām filmām un zvaigznēm? Jā, ir daži kadri, kur manī var atpazīt Klintu Īstvudu, Džonu Veinu. Ierašanās ballē ir tiešs citāts no Vējiem līdzi — es kā Klārks Geibls. Tie ir tēli, varoņi, ar kuriem es izaugu, skatoties vecās filmas. Tālab atsauces ir gan tiešas, gan nākušas no zemapziņas bagāžas.Vai jums ir brīži, kad pamostoties varat pateikt — es esmu laimīgs, esmu sasniedzis to, pēc kā tiecos? Katrs cilvēks — vairāk vai mazāk — dzīvo fantāzijās. Tām ir dažādi veidi. Katrs no mums ir gribējis sākt visu no nulles. Paradoksāli — esam pieķērušies savai dzīvei, bet tajā pašā laikā brīnāmies par rutīnu un gribētu ko mainīt. Esmu atradis savu ceļu — vienkārši nesarežģīt lietas…. Starp citu, es lēni mostos, un manā galvā domas neplosās. Kad sieva prasa: par ko tu domā, atbildu — ne par ko… Katru rītu meditēju — tas ir labākais, ko var darīt, pirms pasaule tev uzbrūk. Tas ir mans mīļākais dienas brīdis. Man patīk iesākt dienu, esot sevī — bez kņadas un satraukta prāta. Meditācija palīdz atgūties no darba stresa? Jā, taču man darba grafiks tikai šķiet ļoti blīvs. Vienmēr liekas smagāk, nekā ir. Pēc Austrālijas filmējos filmā Wolverin, pabeidzām 21.jūnijā, tad prese, tad dažas nedēļas bija pārfilmēšana, tad pauze. Ja es jums teikšu, uzrakstiet dažus rakstus un tad trīs mēnešus atpūtieties — tas taču ir luksuss! Taču es esmu aizņemts! Katrs, kam ir mazi bērni, zina, ka tas ir visaizņemtākais laiks.