Viņas nosaukušas gan savu vārdu, gan ļāvušas filmēt seju, gan atklājušas patiesus dzīvesstāstus. Uz jautājumu, vai konkrēto filmas varoņu - Ingūnas, Ineses un Māras - stāstītais bijis satriecošs, Kristīne vien mēmi pamāj ar galvu; tā teikt - bez vārdiem.
Uzzinātais pašu šokē
Lai gan filmā ir tikai trīs varones, darba tapšanas gaitā Kristīne tikusies ar daudzām citām sievietēm, kuras ar savām problēmām vērsušās resursu centrā sievietēm Marta, un tur uzzinātais viņu patiešām šokējis. "Ir tā, ka daudzi ar šo konkrēto problēmu - vardarbību ģimenē - nemaz nav saskārušies un pēc filmas pirmizrādes man teica, ka par to nemaz neesot domājuši un ka līdz tam viņiem tas nešķitis ticami. Varbūt var teikt, ka tas izklausās kā ļaunā pasakā, bet tad tā ir šausmu pasaka vai drīzāk šausmu stāsts."
Vispārējus secinājumus Kristīne gan pēc padarītā nav izdarījusi, jo ar to būtu jānodarbojas sociologiem, taču viņa neslēpj, ka apbrīno abas jaunās juristes - par to darbu, ko abas pašaizliedzīgi dara, palīdzot nelaimē nonākušajām sievietēm, kārtojot juridiskos jautājumus, šķiršanās un pat uzklausot draudus. "Filmu uzņemot, domājām, lai, par spīti smagajai tēmai, tā nebūtu nomācoša, bet gan vitāla, mierinoša, lai, to noskatoties, mēs neskurinātos: šausmas, šausmas, kas te, Latvijā, notiek… Lai sievietes, kas saskārušās ar vardarbību, nemuktu uz Īriju vai nedomātu par pašnāvību, bet lai viņām gribētos dzīvot un kaut ko darīt savas dzīves sakārtošanai."
Atvērtais fināls
Sākot uzņemt filmu, Kristīne vēl nezināja, kāda izveidosies visu triju filmas varoņu dzīve - viņas tikko bija aizgājušas no saviem vīriem, lai gan joprojām bija psiholoģiski un materiāli atkarīgas no viņiem. "Tā tas joprojām ir ar daudzām sievietēm, tādēļ man gribētos, lai šī filma viņām palīdz saprast, ka to visu var mainīt, ka arī viņām ir savas tiesības; ka pēc piekaušanas viņas var vērsties un viņām jāvēršas pie ārsta, kurš var uzrakstīt ekspertīzes atzinumu, ka ir iestādes, kurās var vērsties ar savu problēmu."
Arī Kristīnei pazīstamas sievietes ģimenē saskārušās ar vardarbību - tiesa, vairāk gan emocionālu. "Ir gadījies, ka kāda no viņām dabūjusi pa seju, taču domājusi, ka tā ir nejaušība. Taču to nevajag pieļaut," ir pārliecināta filmas režisore, kura cer, ka šī filma palīdzēs daudzām. "Īpaši tas attiecas uz laukiem, kur vardarbība ģimenē ir sevišķi izteikta, tikai tur neviens par to neuztraucas, jo - par šīm lietām nav pieņemts atklāti runāt. Un kam tu sūdzēsies, ja policists ir vīra brālēns, bet bāriņtiesas pārstāvis - radinieks? Taču man ir prieks par savām varonēm, kuras no šā murga ir atbrīvojušās un uzplaukst pilnīgi pamanāmi," priecājas Kristīne.