Pēc filmas — tikšanās ar režisoru.
26.IV seanss 19.00 (pirmizrāde)
27.IV seansi 17.00; 19.30
Latvija ir unikāla zeme — šim diskutablajam apgalvojumam droši piekristu Nīderlandes režisors Joss Stellings, kuru Latvijā ciena, mīl un godā jau kopš tiem laikiem, kad viņu atklāja kinoforums Arsenāls. Tik tiešām agrīnās Stellinga filmas Pārmijnieks (1986) un Iluzionists (1984) apbūra daudzus. Vizuāli skaistās, izsmalcinātās filmas, kas pasauli skatīja kā mistisku, romantisku tēlu kopumu, daudziem, "kuriem pāri trīsdesmit", ir ierakstītas to jaunības atklāsmju vidū, kuru vārds ir "izcils kino".
Šīs nedēļas nogalē Joss Stellings jau atkal būs Rīgas viesis un piedāvās savu jaunāko filmu Duška, kas varētu šķist īpaša ne tikai filmas krieviskā kolorīta (tā ir kopprodukcija ar Krieviju), bet arī filmas galvenā varoņa Boba profesijas — kinokritiķis — dēļ. Tas ir stāsts par nīderlandiešu kritiķi Bobu, kurš dienām ilgi sēž mazā kinoteātrītī, sacer savu ģeniālo scenāriju un tvīkst jaunas meičas — kinoteātra kasierītes — klātbūtnē, un viņa nejaušo paziņu Dušku. Šīs dīvainis ausainē Duška nezin no kurienes, precīzāk, Krievijas dzīlēm, uzkrīt uz galvas Bobam visnepiemērotākajā mirklī, lencot skaistu sievieti — to pašu kasierīti, kura varētu būt pat ne viņa meita, bet mazmeita. Duška, kuram piemīt krievu zvaigznes Sergeja Mokovecka stūraini omulīgā faktūra, rij cepumus, nesātīgi ber kafijā cukuru un prom netaisās, bet jaunā meitene gan. Ko Bobs? Neko, mulst, cer, dzīvo kopā ar Dušku, mēģinot saprast, ko viņš nesaprotamā mēlē vēstī, un galu galā kā intīmu atklāsmi jaunajai meitenei, kura tomēr ir atgriezusies un jau ieritinājusies Boba gultā, izstāsta iepazīšanās stāstu ar Dušku. Nekā intīma! Tikai klaja slāvu eksotika, pompozā un provinciālā "festivālu festivālu festivālā", kur skraidelē blondīnes ar milzu krūtīm, tauta cīnās ap bufetes galdiem un procesu vada cilvēciņš, kurā krievu kinofestivālu kultūras pazinēji saskatīs slavena festivālu organizētāja pazīmes. Vārdu sakot, kā dzīvē redzēts!
Tiem, kuri skatīsies Dušku un mēģinās to salīmēt ar savām jaunības atmiņām par poētisko, trauslo un daudznozīmīgo Stellingu, var rasties jautājumi: kālab viņa vispārinājuma pasaulē iebrāzusies parodija un kičs, kālab, mēģinot vēstīt par cilvēku — kritiķi Bobu, kurš dzīvo līdz ausīm kino, viņš savas filmas tēlainību veido visai atturīgi, brīžam — tieši pretēji — iegāžas pamatīgā bezgaumībā un eklektikā? Tie, kuri ir redzējuši Josu Stellingu vaigā, var pārdomāt, kālab filmas galvenais varonis (aktieris Ž.Berfūts) ir tik pārsteidzoši līdzīgs pašam režisoram, un minēt, vai filmā ir paša Stellinga autobiogrāfiskās pieredzes atblāzma.
Ne no šīs pasaules ir Bobs, kurš drošāk jūtas krievu mīklainās dvēseles personificējuma — jancīgā Duškas — klātbūtnē, ne tajā reālajā dzīvē, kurā nojauc Boba iemīļoto kinoteātri, kurā ģeniālais scenārijs tā arī paliks neuzrakstīts un jaunā meiča izvēlēsies citas, konkrētākas takas.
Dušku Nīderlande izvirzīja kā labāko 2007.gada darbu Oskara balvai nominācijā Labākā ārzemju filma. Kāda Josa Stellinga Latvijas paziņa apgalvo, ka Krievijas festivālu pieredzi, kuru režisors ir iedabūjis šajā filmā, viņi kopā piedzīvojuši uz savas ādas.
Duška
Ironiska drāma. NĪderlande, Krievija, Ukraina. Rež. J.Stellings. Lomās S.Mokoveckis, Ž.Berfūts, S.Hoeksa