Līdz brīdim, kad pulciņš "krāsaino" neliešu tunelī piekauj un nospārda Eriku līdz nemaņai, viņas līgavaini - līdz nāvei. Pavadījusi krietnu laiku slimnīcā, Erika pavisam citādām acīm skatās uz savas "pilsētas dvēseli". Tagad viņa ne soli ārpus mājas nesper bez iespaidīga kalibra šaujamā (P.S. ASV deviņiem no 10 iedzīvotājiem ir vismaz viens šaujamierocis; statistika par 2002.gadu). Bet melnādainais policijas detektīvs Mersers (Terenss Hovards) dažādos Ņujorkas nostūros regulāri atrod sīku bandītu un nepatīkamu "sabiedrības atkritumu" līķus. Pilsētā uzdarbojas nežēlīgs atriebes eņģelis.
Nīls Džordans ievēro "zemā" žanra nosacījumus, teiksim, ja vēlaties atbildēt, kādēļ visus milzu metropoles noziegumus filmā risina viens pats policists, labāk šo jautājumu sev neuzdodiet (vienkārši žanrs prasa!). Vai, kā jau žanra klišejas paredz, Erikai uzrodas līdzi jūtoša draudzene - kaimiņiene un klusējošs policists, kas ar savu klusēšanu akceptē (jo, protams, nojauš, kurš iznīcina kriminālistus) radiožurnālistes rīcību.
Taču, kā precīzi konstatē N.Y.Times kinoapskatnieks, Džordans, izmantojot bulvārliteratūras cienīgu sižetu par pārtikušu kundzīti, kura tikai pēc personīgas traģēdijas top spējīga apjēgt skarbo dzīves realitāti, ne bez izcilās aktrises Fosteres palīdzības paceļ stāstu gandrīz vai poētiskas līdzības augstumos - uzņem trilleri par "nevainības zaudēšanu" lielā pilsētā... bez dvēseles.
Un mēs saprotam, ka Erikas rīcību diktē ne jau vienkārši atriebība par tuvo nāvi (līgavainis, suns), bet gan gluži dabiska cilvēka organisma atgrūšanās reakcija pret vardarbību kā tādu. Vardarbība rada vardarbību. Tik vienkārši. Tādēļ Svešinieks tevī/The Brave One pirmajā acumirklī gauži izskatās pēc tādas personīgās atriebes reabilitācijas drāmas (un tāpēc gandrīz jau mēle cēlās salīdzināt Džordana filmu ar Tarantīno "atriebes šedevru" Nogalināt Bilu/Kill Bill). Taču Fosteres tēlojumā nav ne kripatas Melnās Mambas/Līgavas Umas Tūrmanes visspēcīgās savas taisnības apziņas - spriest taisno tiesu, apkaujot pāridarītājus un viņu satrapu simtus. Fosteres Erikai acīs ir apmulsums - kā sievietei, kura pēkšņi saprot, ka spējīga nogalināt un... tas ir tik viegli. Ar varenu stroķi pret bandīta nazi - galu galā patiešām tavā pusē ir spēku pārsvars. Un kā lai te neatceras citus laikus, citus tikumus - leģendāro Mārtina Skorsēzes filmu Taksists/Taxi Driver (1976), kad Roberta de Niro no visiem morāles rāmjiem izsprāgušais Ņujorkas taksometra šoferis ņēmās piespriest nāves sodu visiem, kas bija "apbižojuši" viņa nepilngadīgo draudzenīti, prostitūtu, kuru (!) tēloja - paši zināt, kas. Džodija Fostere! Nu skuķēns paaudzies un pazemīgi maksā meslus Atriebībai, neesot droša, vai tā ir labi. Šaubu ēna allaž ir Erikas sejā - nav jau Fosteres varone Mila Jovoviča no Absolūtā ļaunuma/Resident Evil, kas bez skropstu mirkšķināšanas un līdzjūtības močī ļaundaru tūkstošus ka nemetās. Kaut arī ir uzvilkusi piegulošu ādas žaketīti - lai krutāk! Protams, amerikāņu intelektuālākajai aktrisei (kā Fosteri ar viņas Jeilas izglītību un sešām svešvalodām dēvē) dalība šādā filmā, kur tiek akceptēta brutāla slepkavība kā vienīgā iespēja pretoties Ņujorkā valdošajam ļaunumam un agresijai, ir liels izaicinājums. Un tu tici Fosteres Erikai pēc pirmās slepkavības, kad viņa drīzāk jau sev adresē pārdomu sentenci: cik jocīgi, pat rokas nedreb! Tāda trausla atriebēja lielpilsētā, kas vienā mirklī no sapņu salas pārvērtās ellē. Tāpat kā pati Erika - no labsirdīgas, jaukas sievietes drosmīgā slepkavā. Un bez lāsītes histērijas vai puņķainas pašanalīzes. Erikai turpmāk ir viens mērķis jeb varbūt darba uzdevums - apšaut ļaunuma nēsātājus. Viņa kļūst par "labo maniaku - slepkavu - tiesnesi", kamēr policija muld pa tukšo.
Bet par to, ka Džodijas Fosteres varoni klusībā vai atklāti atbalsta skatītāju vairākums, liecina iespaidīgais filmas starts uz ASV ekrāniem - 16 miljoni un topa pirmā vieta nedēļas nogalē (14.—16. IX).