Valkīra

Tas arīdzan atspoguļo reālo vēsturisko situāciju hitleriskajā Vācijā 1944.gadā, kad pēc virknes vācu armijas zaudētu kauju pat augstākajos nacistu varas ešelonos un Ādolfam Hitleram pietuvināto cilvēku lokā iezīmējās aizvien lielāka varas izmisuma paranoja. Uzticības krīze vadonim, kurš kopš 30.gadu sākuma ar triumfālu Eiropas (un tālāk — pasaules) iekarošanu solīja Lielvācijas kā zemeslodes galvenās nācijas/tautas/valsts atdzimšanu, radīja lavīnai līdzīgu psiholoģisku apjukuma efektu: kā lai saprot, kurš kam vairs kalpo — fīreram vai Vācijai, kurš ir "Lielvācijas idejas" nodevējs, kurš — šizofrēniķa Hitlera personīgais ienaidnieks? Kurš no virsniekiem šajā laikā, kad Hitlera un viņa regulārās armijas sakāve jau bija vēsturiska neizbēgamība, pārsviedās pretējā pusē un Vācijas izdzīvošanas labā bija gatavs sadarboties ar sabiedrotajiem, kurš tikai apsvēra iespēju apvienoties ar vietējiem komunistiem ērtā saukļa "nogalināt Hitleru" aizsegā? Cita vēsture Iespējams, ja 1944.gada 20.jūlijā Vācijas armijas augstākās elites pārstāvim Virtembergas grāfam Klausam Filipam Marijai Šenkam fon Štaufenbergam, kurš trīs nedēļas pirms tam tika iecelts par Vācijas rezerves armijas štāba vadītāju, būtu izdevies atentāta plāns un leģendārajā Hitlera Austrumprūsijas vilku midzenī — slepeno sapulču zālē pie Rastenburgas — būtu uzsprāgusi Štaufenberga ienestajā portfelī ievietotā bumba, tagadējā mūsu kopējās Eiropas vēsture un arī karte būtu pavisam citāda. Taču vēsture nepazīst pieļāvuma formu. Kopskaitā 40., bet 1944.gadā vien jau četrpadsmitais atentāts pret Hitleru izgāzās. Kopā ar to — paša Hitlera izstrādātais Berlīnes ieņemšanas/aizsardzības plāns Valkīra, kuru Štaufenbergs kāroja īstenot savā labā. Tālāko fon Štaufenberga, šī elegantā intelektuāļa, izcilu kinderštūbi (audzināšanu) un izglītību guvušā āriešu skaistuļa (kurš esot ideāli līdzīgs Tomam Krūzam), likteni katrs var iztēloties pats. Sazvērestības dalībniekus — ne bez nodevēja ziņas — ātri vien atklāja, Hitlera pakalpiņš ģenerālis Fromms nogalināja kolēģi Štaufenbergu "kā Vācijas nodevēju", bet neilgi pēc šī "atmaksas akta" pats tika kāda kreisi orientēta kolēģa novākts. Štaufenberga pievilcība Šī vēstures traģiskā paradoksa fināls bija pavisam ačgārns — Tautas tribunāla namam, kur vašisti (joprojām Hitleram uzticīgie) 1945.gada 3.februārī tiesāja atentāta sazvērniekus, uzlidojuma laikā trāpīja amerikāņu — tātad sabiedroto! — aviācijas lādiņš, kas nogalināja daudzus ij vašistus, ij našistus. Hitlers, kā zināms, beidza dzīvi pašnāvībā savā Berlīnes bunkurā 1945.gada maijā (sk. Olivera Hiršbīgela filmu Sagrāve/Untergang, 2004). Kinematogrāfs, kurš atšķirībā no vēstures labprāt rotaļājas ar pieļāvuma/iespējamības formu, ne reizi vien "Štaufenberga lietu" jau ekranizējis: Georga Vilhelma Pābsta klasiskajā 1955.gada filmā Tas notika 20.jūlijā/Es geschah am 20.Juli Štaufenbergu tēloja slavenais vācu režisors antifašists Bernhards Vikijs, amerikāņu kinoversijā Sazvērestība Hitlera nogalināšanai/The Plot to Kill Hitler (1990) skaistuļa virsnieka loma kā uzlieta bija Bredam Deivisam. Arī krievu seriālā — Jurija Ozerova filmā Atbrīvošana/Osvobožģenije (1970) bija savs Štaufenbergs — VDR aktieris Alfreds Strūve. Braiena Singera filma Valkīra ir mierīga, gandrīz vai gribas teikt — objektīva vēstures lappuses ilustrācija. Tā neliks intelektuāļiem diskutēt par visai pikanto tēmu — vai vispār ir iespējami "labie vācieši", teju varoņi, ideālisti, vēl jo vairāk — vācu armijas elites aprindās, kur taču katram bija skaidrs, kādi ir Hitlera Lielvācijas ideoloģiskie un stratēģiskie plāni. Taču tieši šī "objektivizācija" mulsina — tā arī nesaproti, kas motivēja Štaufenbergu, kurš līdz tam bija vadījis kaujas Polijā (ar visām no tā izrietošajām sekām) un sievai uz mājām rakstījis vēstules par "netīriem, lopiem līdzīgiem radījumiem, kurus vajag iznīcināt", pēkšņi pēc fatāliem ievainojumiem Tunisijā (aviācijas uzlidojumā virsnieks zaudēja roku un aci), mainīt savus uzskatus un par dzīves mērķi uzskatīt Hitlera nogalināšanu? Vai tiešām Tunisijas tuksneša ierakumos izdarītais ieraksts dienasgrāmatā — "Es nesamierināšos, ka Hitlers neieredz ebrejus"?! No ārieša un Lielvācijas idejas kvēla piekritēja šāda metamorfoze liekas savāda. Nesanāk arī cilvēcisko pretrunu drāma, līdzīga filmām ar skandāla piegaršu, kā Šindlera saraksts, Angļu pacients vai Septiņi gadi Tibetā, kur tiešām "labais fašists" bija neordināra personība. Galu galā arī paša Singera filmogrāfijā jau ir viena šāda dīvaina filma par bīstamo fašisma pievilcību — drāma Spējīgais skolnieks/Apt Pupil (1997), kurā Iana Makīlena koncentrācijas nometņu uzraugs sastapās ar viltīgu un jauku jaunekli Breda Renfro atveidojumā, kas veco vīru šantažēja, izmantodams visai divdomīgas metodes. Uniformu pievilcība? Nacistu armijas uniformu erotisko pievilcību kinematogrāfs ekspluatē jau sen — visizcilākais piemērs ir Lukīno Viskonti Dievu mijkrēslis. Kaut arī tajā uzsvars vairāk likts uz kailiem vīriešu ķermeņiem, Viskonti nofilmētās Kristāla nažu nakts orģijas ir un paliek vienas no iespaidīgākajiem "fašisma seksualitātes vilinošā grēka" liecinājumiem pasaules kino. Singera filmā acīmredzama ir režisora jūsma par vācu armijas estētisko pievilcību, bet tā vēl nav garantija, ka amerikāņu/angļu aktieri nacistu virsnieku lomās neizskatīsies drusku komiski, lai kā viņi censtos raiti un seksīgi soļot glītajos armijas ancukos. Kaut gan Krūzam hitlerieša forma piestāv.

Krūzs par Valkīru

Kad 1996.gadā Toms Krūzs saticis režisoru Braienu Singeru, viņš apsolījis, ka abi strādāšot kopā. "Un, ja es ko saku, tad to arī pildu," ar savu zīmolsmaidu deklarējis aktieris. Abu kopdarbs — filma Valkīra — ir jau noticis, kaut kritikas visai pretrunīgi vērtēts fakts. Krūzam, lai gan viņš pilns ar dīvainībām kā maisiņš ar rīsiem, ir oža uz talantu. Savulaik Krūzs saskatīja šarmu spāņu filmā Atver acis, nopirka rimeika tiesības, un tapa savdabīgās Vaniļas debesis (2001). Ar Singeru, kurš kopš parādīšanās Holivudā ar trilleri Parastie aizdomās turamie//Usual Suspects (1994) čakli ražojis X–cilvēkus, arīdzan savā žanrā perfektu produktu, Krūzs esot satuvinājies tieši šīs jau pasenās filmas pirmizrādē. Arī Valkīras scenāriju, kas galu galā kļuva par Krūza un Singera kopdarba iemeslu, bija sarakstījis Parasto aizdomās turamo scenārists Kristofers Makverijs.

"Tas bija vienā elpas vilcienā aprijams gabals," studijas United Artists izplatītajos materiālos stāsta Toms Krūzs, aktieris, producents, arī studijas vadītājs. Pirms Valkīras scenārija izlasīšanas par 1944.gada atentātu pret Hitleru viņš esot dzirdējis pa ausu galam. "Nezināju šīs vēsturiskās drāmas detaļas, taču mani fascinēja gan scenārija vēsturiskais autentiskums, gan Braiena (režisora) un Krisa (scenārists) uzstādījums — piedāvāt skatītājam spriedzes pilnu, izklaidējošu drāmu," tā deklarējis Krūzs. Pie apzīmējuma "izklaidējošs", protams, var sākt apcerēt tēmu, vai tiešām šis ir īstais materiāls Holivudas spriedzes filmu dzirnaviņām, kaut bez izklaides Valkīra piedāvā arī vēstures balto plankumu lāpīšanas stundas.

Lomas izaicinājums

Krūzs aizrāvies ar Valkīru — pozitīvais varonis nacista formas tērpā piederot pie Krūza izaicinājuma komplekta. Viņš jūsmo kā puika: "Nespēju izturēties pret šo stāstu par cīņu pret milzīgu ļaunumu, turklāt šī ļaunuma teritorijā, vienaldzīgi. Tas bija materiāls brīnišķīgam trillerim, lieliskam kino!"

Krūzs gatavs atgādināt, ka viņa karjeras laikā izaicinājums, arī publikas biežā neizpratne par lomu izvēli, ir bijis ne reizi vien. "Esmu filmējies kontroversiālās filmās. Tad, kad nospēlēju Riskantajā biznesā/Risky Business (1983), cilvēki ironizēja — nu, jā, tas ir viss, uz ko viņš ir spējīgs. Kad nofilmējos Top Gun (1986), man pārmeta urāpatriotismu, kad tapa Lietus cilvēks /Rain Man (1988), kritika rakstīja, ka mūs ar Dastinu Hofmanu vajadzētu izžāvēt... Kad mani izraudzījās lomai Annas Raisas romāna Intervija ar Vampīru (1994) ekranizācijā, saniknotā autore pat ievietoja sludinājumu, kurā protestēja pret manu apstiprināšanu lomai. Arī darbs pie Stenlija Kubrika filmā Acis plati aizvērtas/Eyes Wide Shut bija traks... Mani saista šādas lomas." Nenoliedzami Valkīras galvenā varoņa fon Štaufenberga tēls skaisti papildina Krūza privāto izaicinājumu kolekciju. "Filma nekādā gadījumā neattaisno nacistus. Tas ir absurds uzskats. Filma vēstī par vāciešiem, kas mēģināja iznīcināt Hitleru, kaut paši ilgstoši bija saistīti ar viņa režīmu," akcentē Krūzs. "Kad uzzini šādu dokumentālu faktu, vēlies uzzināt vēl un vēl. Mēs ar Braienu izlasījām milzum daudz grāmatu, izstudējām dokumentālās filmas un arhīvu materiālus, ļoti daudz runājām, analizējām."

Krūzs uzteic Braiena Singera pedantismu — ik detaļai tērpos, interjeros, ieskaitot Hitlera parakstu uz dokumentiem, vajadzēja būt maksimāli precīzai, gluži tāpat kā Hitlera veidolam, grimam. Par spīti sākotnējai nepatikai, ka Krūzs pašā Vācijas sirdī plivināsies ar nacistu simboliku, un aizliegumam filmēt autentiskajā vidē, vācu oficiālo iestāžu atturību nomainīja atbalsts Valkīras veidotājiem. Filmēšana notika pat Brendlerblokā — vācu militārajā štābā, kur savulaik notika gan atentāta plānošana, gan vēlāk arī Štaufenberga iznīcināšana. Filmēšanas grupai te tika ļauts rosīties pirmo reizi Vācijas vēsturē. Cik tas producentiem maksāja, nav plaši izbazūnēts fakts.

Bez līdzsvara

Krūzs savam varonim Štaufenbergam esot tuvojies atbildīgi: "Iepazinos ar viņa meitu un mazdēliem, tā bija vērtīga pieredze, arī palīdzība un stimuls darbā." 1943.gada sākumā Štaufenbergs tika smagi ievainots Āfrikā — viņš zaudēja aci, labo roku un divus kreisās rokas pirkstus. Arī Krūzam nācās lielāko Valkīras daļu nēsāt glītu acs pārsēju un paslēpt roku piedurknē, kaut Krūza-Štaufenberga traumu autentiskumu ir nodrošinājusi filmas attēla datorapstrāde. "Acs pārsējs sagādāja pamatīgas neērtības," stāsta Krīzs. "Tas izjauca līdzsvara sajūtu, varu iedomāties to diskomfortu, ar kādu bija jādzīvo manam varonim. Pārsējs bija papildu slodze man kā aktierim, jo varēju komunicēt tikai ar vienu sejas pusi," — tā Krūzs.

Štaufenbergs bija dzimis Bavārijā, un viņa ciltskoks sniedzās 700 gadu senumā. Armijai viņš pievienojās 1926.gadā — septiņus gadus pirms nacistu nākšanas pie varas. Viņš bija sarežģīts, fascinējošs cilvēks, uzskata Krūzs. Līdzās spožai militārajai karjerai Štaufenbergu vienmēr interesējušas mākslas, turklāt viņš bija pārliecināts ģimenes cilvēks. Viņš apzinājās, ka atentāts pret Hitleru ir ne tikai viņa misija, bet arī risks, kuram pakļauj gan sievu Ninu, gan abu piecus bērnus.

Vēsture neļauj šajā filmā cerēt uz laimīgām beigām, atentāts bija neveiksmīgs. "Neesmu vēsturnieks," piebilst Krūzs. "Taču, ja Štaufenberga misija būtu sekmīga, tas ietekmētu kara iznākumu. Štaufenbergs un viņa kolēģi pakļāva riskam ne tikai sevi, bet arī ģimeni, taču viņi ticēja savai izvēlei." Ja līdz galam nespējat noticēt Krūza tekstu patosam, ar filmu būs vieglāk. Turklāt Krūzs tiešām ārēji līdzīgs savam vēsturiskajam varonim fon Štaufenbergam un lomā — pārliecinošs.