Arī ar daudzu festivālu hitiem - draivīgām melnajām detektīvfilmām, šizoīdiem mistiskajiem hororgabaliem un sirreālu auru izstarojošiem trilleriem Bīstamo Bangkoku/Dangerous Bangkok (1999) un Kas tur skrien?/Whos running? (1997), Nav ko zaudēt/Nothing to Loose (2002), Acs/Eye (2004) sevi asprātīgi pieteikušie brāļi Pengi, nokļūstot lielās naudas (lasi: Holivudas producentu) varā, burtiski saļimst, sākot štancēt simtiem reižu redzētas kinoklišejas. Nu, kaut vai The Messengers/ Vēstneši sižets.
Pirms pieciem gadiem kādā Ziemeļdakotas fermā tiek zvērīgi nogalināta Rolinsu ģimene. Tagad tur ievācas neko nezinoša (vai tiešām ASV tik sūdīgi strādā nekustamā īpašuma aģenti?) cita ģimenīte - tētis, māte un divi bērni, katrs, kā jau tas šausmu žanrā pieklājas, ar saviem tarakāniem galvā - neirastēniska un klīrīga pusaudze Džesa un viņas brāļuks Bens, kurš pēc kaut kāda smaga emocionāla pārdzīvojuma (nav svarīgi, kāda, bet autoavārija) vairs nerunā. Toties abi bērni jaunajā mājvietā redz rēgus - vispirms ar zaļām roķelēm tos no pagraba vilina kaut kādi radījumi, kas vēlāk izrādās bērni - bez acīm, puspuvušām sejām, nu, pilns komplekts. Piedevām, lai neaizmirstu, ka brāļi režisori ciena kinoklasiku, ap māju, nekaunīgi bīstami taranējot cilvēkus, lidinās kraukļi, vārnas, nu, šitie - Putni (Hičkoks kapā griežas kā vilciņš). Pieaugušie saskaņā ar šausmeņu štampiem no sākuma netic bērnu pasaciņām par zaļajiem miroņiem pagrabā, vēlāk spriež, ka sīkaļām aizbraucis jumts no provinces nekonedarīšanas, bet, kad tomēr apjēdz, ka bērni nelej čugunu, ir, kā smejies, dažas sekundes par vēlu. Tas notiek brīdī, kad ģimenes galvam naidīgi uzbrūk krauklis un uz mājas sliekšņa parādās nepazīstams svešinieks. Tālāk sākas vizualizētas šausmas. Tieši tādas, kādas esam redzējuši visās nesenajās japāņu šausmeņu Holivudas versijās par bērniem, kuriem dots uzdevums mums kaut ko svarīgu paziņot. A to nezinājām, ka slepkavot cilvēkus ir slikti!