Nē, pareizāk un labāk būtu tā. Vispirms ir smuks jauneklis, ar vēl smukāku vārdu Tristans, kuru tēlo vēl pavisam smukāks jauns artists Čārlijs Kokss. Un viņam ir līgaviņa, glīta blondīne Viktorija, kuru tēlo vēl glītākā aktrise Sjena Millere. Reiz, kā jau tas dedzīgiem mīlētājiem ierasts, vāļādamies zaļzaļā pļaviņā zem dziļzilas zvaigžņotās debess, romantisku jūtu uzplūdā smukais puisis Tristans pasola glītajai meičai Viktorijai, ka, vot, šitā - ņems un atnesīs iecerētajai svaigi nokritušu debesu spīdekli un iedos taisni rokās, tā sakot, apliecinās savu mīlu (kādas tik blēņas nesagvelž jauni čaļi, testosterona viļņu uzplūdā mērķēdami uz bučošanos un sekojošām citādām ķermeniskām vaļībām...). Citiem vārdiem, atstieps šai zvaigzni. Bet, tā kā zvaigznes vēl nemētājas jaunajiem laimīgajiem pie kājām, līdz kritušajam debesu objektam jānokļūst. Un pasaka var sākties!
Sveiciens Alisei Aizspogulijā
Tristans pats gan vēl nezina, ka ar mūrīti jeb Sienu viņš jau ir ģenētiski saistīts, jo arī viņa papiņš, karstgalvis tāds, reiz izprovējis, vot, un pārlēcis akurāt sirmam vīriņam, nu, tam Sienas sargam, pāri un nokļuvis burvju karaļvalstī ar grūti izrunājamu nosaukumu, tipa, Štormfronta. A tur, izrādās, mājo ne tikai pasaku mošķīši, mistiski radījumi, piemēram, Lauva un Vienradzis - kā sveiciens Lūisa Kerola Alisei Aizspogulijā, bet pavisam konkrēti mirstoši karaļi, karaļdēli jeb prinči vairākos eksemplāros, cits par citu savtīgāki, pavalstnieki - labsirdīgi bandīti rīkļurāvēji un visādās formās nelabu galu ņēmuši mironīši spociņi ar zelta sirdi un, šaubu nav, trīs riebekles, trīs nelaimīgas maitas, māsiņas raganiņas, kas par to vien sapņo, kā atgūt skaistuma un mūžīgās jaunības noslēpumu kā tādas Holivudas aktrises, un, atguvušas jaunību, viņas tad iegūšot milzu varu (vot, tajā, kā šitās lietas - jaunība un pasaules kundzība - ir saistītas, es, godīgi sakot, neierubījos). Starp šitādiem ķēmiem nokļūst smukais Tristans, kuram pa ceļam vēl nāksies sastapties ar lidojošo holandieti, tfu, pirātu, vārdā Šekspīrs, un viņa kuģa komandu, īsajā kursā apgūt paukošanās mākslu un ar Šekspīru špagoties ne pa jokam (kāpēc - lai paliek mans mazais sekrēts).
Nu, bet jūs, dārgie, ņemiet vērā, ka uz ekrāna lidojošais pirāts Šekspīrs (grāmatā, pēc kuras tapināta filma, tikai Alberiks) ir ieguvis ne vairāk, ne mazāk kā Roberta de Niro ķermeni un paukojas kā pagāns. Savukārt ļaunās maitas raganas Lamijas (labi vēl, ka ne Hlamīdijas) lomā ar acīmredzamu azartu iejutusies Mišela Feifere, šogad jau otrajā filmā apliecinot, ka nebaidās kļūst par gada stervas titula īpašnieci Holivudā (atcerieties viņas šarmanto blondīni, riebekli rasisti Velmu fon Teslu no komēdijas Matu laka!).
Ak jā, man drusku no paura izskrēja tieši tas pats, kas izskrēja no paura arī Tristanam, tiklīdz viņš nokļuva Sienas otrajā pusē (ir gan tie vīrieši aizmāršas!). Proti, tie mūžīgās mīlas apsolījumi.
Nav joka lieta nokritušās zvaigznes vietā dziļā bedrē, kuru modernā valodā sauc par meteorīta krāteri, atrast smagi kritušu sievieti. Tas ir, ne jau nu tādā veidā "kritušu", kā varētu padomāt XXI gadsimta izlaidīgie pilsoņi. Kritusī zvaigzne izrādās blonda daiļava ar izbiedētas, tak pagalam lētticīgas stirnas acīm un lauztu kāju. Un mūsu smukpuisītim Tristanam sirds sāk pukstēt kaut kā pavisam savādāk, nekā gulšņājot blakus mauriņā ar cilvēkveidīgo Viktoriju! Jo te taču nogāzusies zvaigzne, tfu, meitene ar lauztu kāju. Drīzi vien Tristans sapratīs, ka lauzta ir ne tikai daiļās zvaigznes kāja, bet arī viņa sirds. Bet līdz tam vēl jānokļūst, kaut arī aktrise Klēra Deinsa nudien ir smuka pēc, vai, vai, velna.
Tikai pieaugušajiem
Ja jums liekas, ka visi līdz šim aprakstītie pekstiņi ir domāti romantiskiem pusaudžiem un citiem tērētiem personāžiem, kam patīk neticami blēņu stāsti, tad es atļaušos iebilst kategoriski!
Metjū Vona filma Zvaigžņu putekļi/Stardust ir domāta pieaugušajiem kaut vai tā sīkā iemesla dēļ, ka varoņi ne tikai grib nevainīgi pabučoties, bet riktīgi nodarboties ar seksu, tāpat nav šaubu, ka viņi apmeklē ateju un labi zina, no kā sastāv pieaugušo dzīve - un tak jau ne no pasakām. Ļaunums, egoisms, nekrietnības, lāsti un kārtīgs melnais humors, kas iet rokrokā ar tradicionāli romantisko pastāstu par cilvēku alkām atrast savu vienīgo, otro un pareizo pusīti, kas nav iespējams bez ziedošanās, smagiem zaudējumiem un apzinātas pašaizliedzības, nepavisam neatbilst "bēbīšfilmu" kategorijai. Zvaigžņu putekļi ir gluži nopietns stāsts, kaut arī veikli kā zutis nomaskojies aiz pasaciņas sižeta un kinematogrāfiskiem brīnumiem.
Tāpēc pēdējais mirklis pastāstīt par šīs filmas radošo blici (daudzus burvīgos aktierus jau garāmskrejot minēju: dižstāriem de Niro un Feiferei pieskaitiet vēl arī vecmeistarus Pīteru O’Tūlu mirstošā karaļa lomā un seru Ianu Makīlenu, kurš lasa autora tekstu, Džeisonu Flemingu, Rūpertu Everetu...). Tomēr, ja nebūtu šo divu fanātiķu, nebūtu arī Zvaigžņu putekļu.
Pirmais ir scenārija autors, diemžēl Latvijā mazpazīstams, toties pasaulē kulta personības statusu sen un pelnīti iemantojušais literāts Nīls Geimens (dz. 1960), kura darbošanās fantāzijliteratūras un pieaugušo komiksu teritorijā būtībā reanimējusi šos pusaizmirstos žanrus, kaut arī aiz tiem stāv virkne britu literatūras klasiķu - Tolkīns, Klaivs Lūiss, Diāna Džounsa...
Geimens, kurš literāro darbību sāka kā žurnālists (sarakstīja Duran Duran biogrāfiju, piemēram) pasaules popularitāti un miljonus sapelnīja ar saviem nu jau leģendārajiem komiksu cikliem Smilšu cilvēks, Maģiskās grāmatas un, jā, arī Zvaigžņu putekļiem. Tieši viņš, atceroties Luīsa Kerola Alisi un tās izdošanas vēsturi, izgudroja/reanimēja tādu starpžanru kā paplašinātais komikss - stāsts, bagātīgi papildināts ar bildēm (gadījums ar Zvaigžņu putekļiem/Stardust ir akurāt no šīs zortes). Geimens ir tipisks, bet talantīgs postmodernists, kurš saviem "komiksiem lielajiem bērniem" nebaidās aizņemties vielu pasaules kino un citu masu kultūras "atkritumu" dārziņā: viņa darbos rodamas atsauces uz populārām filmām, grāmatām, pat popmūziku. Turklāt Geimens kino ienāca tik vēlu tāpēc, ka bija finansiāli neatkarīgs (patiesībā - bagāts), savu grāmatu ekranizēšanas tiesības nepārdeva un, kad to bija izlēmis darīt, varēja diktēt savus noteikumus, kas un kādā veidā drīkstēs izmantot viņa zīmēti rakstītos bestsellerus (2008.gadā gaidāmi vēl divi Geimena darbi kino - R.Zemeka Beovulfs un multene Koralīks, abām viņš ir scenāriju autors). Starp citu, tāds sīkums - daudzi fantasy un komiksu žanra fani ir nopietni pārliecināti, ka Džoana Roulinga vismaz sava Harija Potera ārējo veidolu ir "radoši nočiepusi" no Geimena Tima Hantera, Maģisko grāmatu galvenā varoņa - neveikla pusaugu puišeļa ar brillītēm un gudro pūci uz pleca.
Tomēr filmas versijā galvenais Zvaigžņu putekļu varonis, protams, ir režisors Metjū Vons - pārgalvīgs sava darba fanātiķis, zinīgs kinomaniaks un, tas nav mazsvarīgi, ļoti veiksmīgs britu producents (viņš līdz šim nodarbojās ar Gaja Ričija filmu ražošanu). Līdz šim paša Vona režijas kontā ir viena lieliska filma - Kārtainā kūka, skarba mūsdienu parodija par gangsteru un mafijas kino, kurā neveiksmīga narkodarboņa lomā burtiski kaifoja Daniels Kreigs un tieši pēc šīs filmas (pie mums diemžēl nerādītās) pa taisno nokļuva "paradīzē" - saņēma uzaicinājumu tēlot Bondu, Džeimsu Bondu - 007.
Ne mazāk svarīgs ir vēl viens apstāklis - Stardust kino tapis, pateicoties Geimena un Vona ciešajai draudzībai! Metjū bija iedevis savai sieviņai supermodelei Klaudijai Šiferei pēc bērniņa piedzimšanas palasīties kādu labsirdīgu, jauku literatūru. Tā grāmata izrādījās Zvaigžņu putekļi, un Klaudija Dievišķā jautāja - Metjū, sirsniņ, kāpēc gan tev pašam neuzņemt to filmā? Pasaulē taču ir tik daudz pieaugušo, kas nav zaudējuši ticību pasakām. Pasakām ar laimīgām beigām, par spīti visam. Ir skaidri redzams, ka režisoram patīk stāsts, ko viņš mums stāsta. Metjū Vons: "Es zinu, ka šī filma nekļūs par vasaras blokbāsteru, jo tā ir pārāk gudra un tajā ir pārāk daudz brīvības. Tomēr ar laiku tā kļūs par skatītājiem mīļu gabalu." Puisis kā ūdenī skatījies.