2009.gada pavasaris

Tas ir iekļuvis vienkāršo ļaužu prātos un sirdīs un tagad no turienes raujas laukā bargos skatienos un vārdos.Izmisums rodas tur, kur zūd cerība, gaist perspektīvas izjūta, kur zūd ticība pārmaiņām uz labo pusi un galu galā – sev. Šodien to var teikt par Latviju, kur lielākā daļa saprātīgi domājošo iedzīvotāju ir atzinusi pēdējos 10–15 gadus īstenotās ekonomiskās un sociālās politikas bankrota un izgāšanās neapgāžamo faktu.Pēdējā šo faktu sāka atzīt politiskā elite. Viņa to dara negribīgi, izmisīgi pretojoties un piekāpjoties tikai ārējam spiedienam un valsts finanšu kraha apstākļu priekšā. Elite ir spiesta to darīt. Ja katastrofa nebūtu tik tuvu, ja valsts kasē paliktu vismaz kaut kāda nauda, kuru varētu „nošņāpt” kā vecajos labajos laikos, mūsu valdošie draudzīgi uzspļautu gan Briselei, gan SVF, gan citām pasaules finanšu varasiestādēm un savienībām.Taču nauda ir beigusies, un jaunu nedod – tas arī ir galvenais apstāklis, ar kuru šā brīža situācija atšķiras no visām iepriekšējām. Turklāt nauda Latvijai it kā iedalīta, bet nav ienākusi un nekādi nevar ienākt, jo Rietumu finanšu institūcijām ir pamatotas aizdomas par to, ka nauda tiks “apsaimniekota” tikpat enerģiski un prasmīgi, kā tas ir noticis līdz šim. Tas arī ir šis aizvainojošais, taču nepiekāpīgais apstāklis, kuru nenovēršot Latvija nesaņems nevienu centu no apsolītajiem miljardiem. Ārējās finansiālās palīdzības „mērķtiecīgas izmantošanas” problēmu apzinās un atzīst gan mūsu vara, gan ārvalstu partneri. Mēģinājums to risināt bija Godmaņa valdības demisija un koalīcijas paplašināšana: „Jaunā laika” pretkorupcijas patoss un reputācija donororganizācijām deva cerību, ka Latvijai piešķirtie līdzekļi netiks izniekoti...Taču jau pirmie jaunās valdības soļi šīs ilūzijas izgaisināja kā dūmus: „Jaunā laika” pārstāvji uzvedas tāpat kā pārējie ministri, pieņemot agrāk pastāvējušos spēles noteikumus. Nākamo mēģinājumu atrisināt „mērķtiecīgas izmantošanas” problēmu veica mūsu ārvalstu partneri. Tieši uz to ir vērsta ideja visus ar starptautiskās palīdzības sadalījumu saistītos jautājumus un visas tiesības koncentrēt viena cilvēka rokās. Kā kandidāts uz šo atbildīgo amatu tiek nosaukts esošais finanšu ministrs. Taču šajā gadījumā nav tik svarīgi, kurš tas būs. Svarīgs ir piedāvātais princips – valsts mašīnu aizstāt ar vienu cilvēku, kuru varēs vienkāršāk un efektīvāk kontrolēt.Ideja, protams, ir interesanta un vienlaikus pārdroša. Tā apšauba visu, ar ko mēs vēl nesen lepojāmies: demokrātiskos sasniegumus, politisko partiju attīstīto sistēmu, sabiedrības kontroli un plašsaziņas līdzekļus, tiesu varas lomu un spēku. Tas viss tagad tiek novirzīts malā un priekšplānā izvirzās vietvaldis, kas atskaitās tikai līdzekļu īpašniekiem.Tas viss ir gan utopiski, gan vienlaikus arī ciniski. Pat ja finanšu donori izvēlēsies šo variantu, viņiem naudas sargāšanai būs jāsūta šurp auditoru, kontrolieru un finanšu policistu armija. Turklāt pie katra galda Finanšu ministrijā un citās mūsu institūcijās būs jāliek otrs krēsls – lai ierēdnis ik sekundi tiktu kontrolēts un pat mazgāt rokas ietu pārbaudītāja modrā uzraudzībā.Jebkurš starptautiskais korupcijas problēmu speciālists pateiks, ka Latvija ir ideāla vieta korupcijas saglabāšanai un atražošanai. Mēs esam neliela valsts ar kompaktu politisko eliti; mums visi visus pazīst, ir saistīti radniecīgām, dienesta vai draudzības saitēm. Arī to augstskolu skaits, kas gatavo vadības speciālistus, tiesnešus un civildienesta ierēdņus, nav liels. Valstī būtībā nav brīvas neatkarīgas preses un elektorāta masa sadalīta pēc etniskās piederības; aptuveni 20 % potenciālo vēlētāju ir liegts piedalīties demokrātiskajā procedūrā, jo viņi ir nepilsoņi. Kā ar to tikt galā?. Visu XIX gadsimtu un pat agrāk, kad Rīgas iedzīvotāji praktiski bija tikai vācu birģeri, cara valdība par gubernatoriem šeit iecēla galvenokārt katoļus – itāliešus, īrus un britus – ar vienu vienīgu nolūku, lai viņiem būtu grūtāk vienoties ar Baltijas vāciešiem, kas pārsvarā bija luterāņi. Objektīvās idejiskās un reliģiskās domstarpības starp gubernatoru un iedzīvotājiem traucēja viņiem „sadziedāties” tiktāl, lai kopīgi varētu vazāt aiz deguna valdību Pēterburgā.Pārceļot vēsturisko pieredzi uz mūsdienām, būtu loģiski starptautiskās palīdzības izlietošanas vadībai un kontrolei piesaistīt tā saukto etnisko opozīciju. To domstarpības ar esošās koalīcijas partijām traucēs draudzīgi vienoties un visiem kopā jaukt prātu SVF, Eiropas Komisijai un savai tautai.Taču starptautiskās palīdzības izlietošanas kontrole nav vienīgais uzdevums, kas tagad neatliekami jārisina. Lai pārvarētu krīzi, lai atrisinātu budžeta deficīta problēmu un atdzīvinātu valsts ekonomiku, jāpieņem daudzi drosmīgi un neordināri lēmumi. No tā, kas jau izskanējis, mēs atbalstām valsts kontrolieres ierosinājumu veikt to funkciju auditu, kuras tagad pilda valsts aparāts, un, pamatojoties uz šā audita rezultātiem, atteikties no tā, kas pašreiz nav nepieciešams, veicot atbilstošu finanšu un štatu samazināšanu.Nākamais priekšlikums. Tagad ir jānodrošina sabiedriskās veselības aizsardzības funkcionēšana, tāpēc valsts varētu apdrošināt pensionārus, daļu valsts iestāžu darbinieku – skolotājus, policistus, ugunsdzēsējus un vēl kādas „riska” grupas. Šādu apdrošināšanu varētu veikt arī vietējās apdrošināšanas sabiedrības ar pārapdrošināšanu lielās pasaules firmās. Tādā veidā tiktu sniegtas garantijas mazāk aizsargātajiem iedzīvotāju slāņiem un nodrošināts finansiālais pamats medicīnai.Tad kad apdrošinās lielie kolektīvi un grupas, apdrošināšanas izmaksas vienam cilvēkam, ir daudz mazākas, ne kā apdrošinoties individuāli – apdrošināšanas kompānijas risks būtiski samazinās, jo nevaram taču mēs saslimt visi uzreiz! Pareizi aprēķinot un organizējot šī  shēma būs izdevīga un ērta visiem. Atrisināt nodarbinātības problēmu var tikai radot stimulu ekonomikas privātajam sektoram. Šajā nolūkā tiek ierosināts būtiski samazināt nodokļus – PVN līdz 12 % un iedzīvotāju ienākumu nodokli līdz 15 %. Turklāt ir jēga ieviest divu triju gadu moratoriju korporatīvā peļņas nodokļa maksāšanai. Nav jābaidās no šāda radikāla soļa, ka valsts kasē naudas paliks mazāk – viņas tur tik un tā nav. Toties pēc šādas nodokļu nastas samazināšanas ekonomika sarosīsies, ievērojamas naudas plūsmas izies no „pelēkās” zonas, un tie uzņēmēji, kuri pašlaik slēpj gan peļņu, gan ienākumus, gan apgrozījumu, pārsvarā sāks maksāt nodokļus. Tā viņiem būs ērtāk un vienkāršāk. Turklāt papildu atbalstu budžetam nodrošinās uzņēmēji no citām ES valstīm, kurus noteikti pievilinās atvieglotais nodokļu režīms Latvijā. Nākamais solis ir Aizsardzības ministrijas un Iekšlietu ministrijas apvienošana. Tādā veidā izdosies, ievērojot NATO formālās prasības aizsardzības budžetam (2 % no IKP) glābt nacionālo tiesībaizsardzības sistēmu no pilnīga sabrukuma. Mūsu Draugi paši mums populāri izskaidroja: šodien katrs pats par sevi – un tikai viens Dievs par visiem.Jāierobežo valsts monopolistus. Tāpat kā lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, arī es esmu noguris sajūsmināties par „siltumu”, „energo” “telekomu” peļņu. Šī peļņa ir nodrošināta ar nepamatoti augsti tarifu un cenām, bet maksā par to patērētāji – iedzīvotāji un bizness. Piedāvāju visu valsts monopolu darbību pārcelt uz pašizmaksas principiem ar noteikumu stingri kontrolēt viņu izdevumus un augstāko vadītāju algas. Varu turpināt tādā pašā garā. Bet jau pietiekoši, lai varētu nosaukt mani par populistu. Bet es uzskatu, ka grūtībām un realizācijas tradīcijām nevajadzētu atcelt mērķi, ja viņš ir pareizs. Vēlēšanās ir jānolīgst labākos un uzmanīgi jāseko līdz viņu darbiem......