Atskatoties un domājot par Latvijas vizuālās mākslas notikumiem 2019. gadā, nāk prātā vārds "normāli". "Jaunā normālība" varētu būt apzīmējums lielai daļai pēdējo gadu norišu, kas atrodas it kā nekaitīgā, tomēr kopumā stagnējošā stāvoklī, kurā nepastāv veiksmīga "loģistika" ideju ģenerēšanā un realizēšanā. Kā mākslas skatītāja, mākslas kritiķe un dažāda veida ieceru vērtētāja redzu ieilgušu pieturēšanos pie zelta vidusceļa estētiskajām vērtībām, mākslinieciskās domāšanas mērenības un pieticības, kas ilgtermiņā kultivē mākslas viduvējību, nevis izcilību veidošanos.
Nejūtu pietiekami aktīvu institūciju ieinteresētību un finansiālās iespējas veidot drosmīgus, intelektuāli izaicinošus mākslas notikumus, arī mākslinieki ir spiesti ar mākslu nodarboties tikai brīvdienu hobija līmenī, jo mākslas tirgus pie mums ir pavisam neliels un konservatīvs, valsts atbalsts jaunradei gandrīz neesošs, savukārt ekonomiskā inflācija valstī un izdzīvošanas izmaksām neatbilstošais kultūras budžeta apjoms mākslas profesionāļus pārvērš par sociāli arvien vairāk neaizsargātu grupu.
Uz vispārējā kultūrpesimisma fona vēlos izcelt trīs izstādes, kas man 2019. gadā kļuva par īpašiem mākslas piedzīvojumiem, – Vernera Lazdāna Personas kodu galerijā Daugava, Jāņa Šneidera Vietu galerijā Look un Intas Rukas ekspozīciju Zem tām pašām debesīm Mūkusalas mākslas salonā. Visas trīs izstādes atgādināja par mākslas spēju runāt par būtisko vizuāli suģestējošā, tradicionālo mākslas valodu izaicinošā un līdz perfekcijai noslīpētā veidā. Vienkārša, bet klasiski mūžīga labas mākslas formula. Prieks, ka joprojām spēj eksistēt eksperimentālās neatkarīgā formāta galerijas Low un 427, kas piedāvā arvien jaunus mākslinieciskās eksistences veidus, nododoties ironiskam konceptuālo formu eksistenciālismam. Tām rodas sekotāji, atdarinātāji un pēcnācēji, tas vieš cerības, ka neizsīks ļaudis, kam tas viss ir svarīgs. Priecājos arī par Laikmetīgās mākslas centra Kim?, RIXC un galerijas Alma izstāžu programmām, kas allaž ir apmeklējuma vērtas un tiecas uz bezkompromisu māksliniecisko kvalitāti.
Nevar nepamanīt, ka interesantākie procesi norit maza formāta izstāžu vietās. Kāpēc tā? Nākamgad uz rekonstrukcijas darbiem tiek vērta ciet izstāžu zāle Arsenāls, tas nozīmē, ka Rīgā būs vēl par vienu lielo izstāžu vietu mazāk. Šķiet, ka ilgstošs lielizmēra mākslas telpu trūkums galvaspilsētā ir pieradinājis māksliniekus domāt mazā formātā un veidot kamerizstādes par "nelielām, ērtām un viegli uztveramām tēmiņām", nevis īstenot vāgneriski vērienīgus, daudzšķautņainus projektus (kā vienīgais šīgada izņēmums nāk prātā Katrīnas Neiburgas izstāde Mati). Tāpat ir jūtams plašu, konceptuāli izvērstu tematisko izstāžu trūkums, nemaz nerunājot par specializēta medija trūkumu – vizuālā māksla ir kļuvusi par vienīgo kultūras nozari, kuras notikumi netiek izvērsti un profesionāli analizēti. Visi šie faktori apspiež jaunu ideju rašanos un nonākšanu pie skatītājiem, kā arī baro jaunās normālības kultu mūsu apziņā – varēja taču būt arī sliktāk
Itamars Toledano