Aleksandrs Vasiļjevs. Lūdzu, neesiet luksofors!
Aprakstīt viņa paša stilu nozīmētu viņam iespītēt. "Cenšos būt nemanāms," ekstravagantais modes vēsturnieks saka un manierīgi iekožas pirkstā, demonstrēdams emocionalitāti un dziļdomību. Nozvīļo masīvs zīmoggredzens.
1982.gadā Padomju Krievijā uzaugušais Aleksandrs Vasiļjevs emigrēja uz Parīzi, kur dzīvo vēl šobaltdien. Parīzē Vasiļjevs ieinteresējās par modi. Pasaules slavu viņš ieguva ar grāmatām par modi Beauty in Exile un 150 Years of Russian Fashion. Vasiļjevs joprojām raksta par modi, lasa lekcijas, publicē asas slejas. Viņam pieder, šķiet, izcilākā un daudzšķautņainākā dažādu laikmetu modes kolekcija, tā regulāri tiek izrādīta izstādēs visā pasaulē. Patlaban Vasiļjevs gandrīz vai labprāt pabēgtu malā no slavas, paslēptos. Kā vizuļojoša saspraude viņa nevainojamās karjeras mantijā iedūrusies popularitāte Krievijā, kur Vasiļjevs vada reitingiem lutinātu TV modes šovu. Augusta vidū viņš ieradies Rīgā ar vienu no privātās kolekcijas "koferīšiem" — Viktorijas laika tērpiem — un kopā ar vienpadsmit asistentiem iekārtojis izstādi Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Izstāde ir grandioza, tajā apskatāmi karalienes Viktorijas valdīšanas laika (XIX gs.) vīriešu un sieviešu apģērbi. Tērpi un aksesuāri no Anglijas, Francijas, Itālijas, Vācijas, Austroungārijas, kā arī piecdesmit visas izstāžu zāles garumā izvietoti manekeni ar tērpiem no romantisma līdz modernismam (jūgendstilam) un vairāk nekā simt aksesuāru: vēdekļi, saulessargi un lietussargi, cepures, juvelierizstrādājumi, somas, vestes, korsetes, lornetes.
Kā jūs domājat, vai mode — visos laikos — vairāk liecina par to, ko cilvēki vēlas noslēpt par sevi, vai otrādi — ko vēlas atklāt?
Mode vienmēr bijusi balanss starp sievietes vēlmi apģērbties un izģērbties. (Pievēršas izstādē redzamajiem tērpiem.) XIX gs. mode, lai gan tajā laikā sievietei bija svarīgi izskatīties piedienīgi, būt dievticīgai, lieliskai mātei un ar nevainojamu reputāciju sabiedrībā, tomēr jūtami uzsvēra sievišķību tērpu izvēlē. Korsetes platums viduklī Viktorijas laika sievietēm bija vidēji 55 centimetri. Tieviņajām — 47 centimetri. Apaļīgajām — 65 centimetri. Sievietēm ar ievērojamu lieko svaru — 68 centimetri. Turklāt ar ļoti atklātu krūšu daļu — izstādē ir kādas sievietes fotogrāfija, kurā kleita tik tikko sedz krūtis.
Ievēroju, ka, iekārtodams izstādi, jūs satraukti norāvāt kādu mežģīņu šallīti no vienas kleitas pleciem un saviem palīgiem norādījāt, ka tā piedien pavisam citai kleitai. Šķita gan, ka šallīte visai labi piestāvēja abām.
Nezinātājam šķiet, ka XIX gadsimta kleitas ir vienādas, jo tās visas ir garas. Taču tā nav. Mode Viktorijas laikā mainījās ik pēc pieciem gadiem. Nianses atšķiras būtiski. Pēc tām modes vēsturnieks — tāds kā es — var noteikt, kura gada kleita tā ir.
Kāpēc uz Rīgu izvēlējāties vest tieši Viktorijas laika modes? Jūsu privātajā kolekcijā ir lieliskas modes no XX gs. sākuma un vidus.
Šī izstāde ir unikāla, es to izrādu pirmo reizi. Dažādas savas kolekcijas esmu izstādījis Parīzē, Londonā, Honkongā, Tokijā, Sidnejā, Stambulā, Briselē, Santjago un pat Maskavā. Taču nekad vēl nebiju izstādījis Viktorijas laika kolekciju tādā apjomā. Pēdējos gados esmu iegādājies daudzus jaunus XIX gs. tērpus — es tos pērku ne tikai Eiropā, bet arī ASV, kur nebija Otrā pasaules kara un turīgie cilvēki, kuri no Eiropas turp emigrēja, dzīvoja mājās, nevis dzīvokļos kā franči. Viņiem bija pietiekami vietas, lai saglabātu šos unikālos tērpus. Gatavojot izstādi Rīgā, man pašam bija interesanti, kā šie tērpi izskatīsies kā kopums. Vai nav brīnišķīgi? (Uzmanīgi ieskatās acīs, cenzdamies uztvert, vai arī sarunas biedrenei tā šķiet.)
Bieži man pieprasa XX gadsimta kolekciju izstādes: art deco, jūgendstilu. Trīsdesmito un četrdesmito gadu modi, Holivudu. Tas cilvēkiem patīk. Taču esmu pārliecināts, ka Viktorijas laika modes Rīgā radīs sprādziena efektu. Es domāju, estētiskā ziņā.
Esat pārliecināts par rīdzinieku spēju to novērtēt?
Jā. Tāpēc ka šie tērpi stāsta ne tikai par Eiropas, bet arī Rīgas vēsturi. Rīga XIX gadsimtā bija liela pilsēta ar ietekmīgu ostu. Šeit bija visas Eiropas modes! Rīdzinieces staigāja, tā tērpušās. Protams, to varēja atļauties tikai augstākās sabiedrības dāmas no vācu aristokrātu, birģermeistaru, lieltirgotāju un pilsētas tēvu aprindām. Kad Rīgas pilsētas teātri ieradās vadīt Vāgners (1837.gadā — A.B.-R.), modes dāmas, kuras apmeklēja izrādes, bija visaugstākajā līmenī. Gluži tāpat kā citās Eiropas lielajās pilsētās. Dārgakmeņi, skaistums!
Man gribētos, lai rīdzinieki šo izstādi uztvertu kā daļu no savas zaudētās kultūras. Tā tika zaudēta padomju okupācijas, izsūtīšanu un kara dēļ. Viss skaistais tika satriekts, iedragāts. Izstādē esmu izvietojis arī tā laika cilvēku fotogrāfijas. Manekeniem (kleitām) nevienam nav galvas. Man šķita, ka izstādes apmeklētāji vēlētos uzzināt, kā tad šajos tērpos XIX gadsimtā cilvēki izskatījās. Kādas bija frizūras, grims, aksesuāri.
Ļoti individuāli. Nekā bezpersoniska. Kāpēc mūsdienu cilvēkiem raksturīgs bezstils un vienādums?
Pie tā novedusi globalizācija. Cilvēki baidās būt ekscentriski. Nevēlas, lai viņus pamana pūlī. Grib būt tādi kā visi. Pirmām kārtām tāpēc, ka liela daļa strādā banālu darbu. Viņi dzīvo tādā sabiedrībā, kurā izcelties nav nedz izdevīgi, nedz piedienīgi. Visi saņem daudzmaz vienādu algu. Valda skaudība. Kā var būt, ka kāds ģērbjas labāk par mani?! Kāpēc viņam ir kažoks, bet man nav?! Mūsu sabiedrība tik ilgu laiku nodzīvojusi komunismā, ka zemapziņā iedzīta sajūta, ka jābūt vienādiem. Tad jūs neaiztiks, jums nedraudēs briesmas. Uz jums nerādīs ar pirkstu ielās, neapsmies, nepiesiesies. Lai arī komunisms sabruka pirms divdesmit gadiem, tas nav tik ilgi, lai pilnībā mainītos cilvēku domāšana.
Kā nākas, ka daudzi gudri un talantīgi cilvēki — zinātnieki, rakstnieki — savai ārienei pievērš pavisam maz uzmanības? Dvēsele stilīga, bet, lūk, ārējais izskats pavisam vienkāršs.
Es tomēr domāju, ka XXI gadsimta sabiedrībā katram jāprot sevi pārdot.
Jums pārmetīs cinismu.
Nu nē, mēs tomēr nevaram pateikt: ai, man vienalga, kā izskatos! Būšu stilīga dvēsele, un ar to pietiek! Izskats ir mūsu vizītkarte. Nav mazsvarīgi, ka cilvēki, satiekot jūs, uzreiz skaidri saprot, ar ko viņiem darīšana.
Ja skatāties, piemēram, Oskara ceremoniju, vai nejūtaties vīlies par to nevainojamo gaumi, ar kādu zvaigznes ietērpuši pasaulslaveni modes mākslinieki? Skaisti, bet šajos tērpos nav pašu prominenču individuālās izvēles. Viņas slēpjas svešajā, nevainojami skaistajā ādā.
(Piekrītoši māj.) Viņas šo "ādu" nav pat nopirkušas! Tikai izīrējušas no modes nama. Saprotiet, tas ir savstarpēji izdevīgi. Modes namiem taču arī gribas ēst. Viņiem tā ir reklāma — uztiept Holivudas zvaigznēm mugurā savus modeļus. Pēc tam šos izstrādājumus visi gribēs pirkt. Taču nevajag viņus par to kritizēt. Visi cilvēki pasaulē grib būt turīgi, veseli, atzīti. Modes industrijas pārstāvji un zvaigznes arī.
Jūs savās slejās asi esat kritizējis krievu sieviešu gaumi...
(Pārtrauc.) Jā, viņas ļoti bieži saģērbjas vulgāri.
Kāpēc viņām tā patīk Guess somas un Cavalli džinsi?
Vispirms jau iekšējās kultūras, gaumes trūkums. Viņām liekas, ja gaumes nav pašām, bet Cavalli ir, viņas gaumi nopirks no viņa. Vispār jau šīs izrādīšanās iemesli ir vēl dziļāki. Krievijā ir 62% sieviešu un 38% vīriešu. Pievilināt krievu vīriešu uzmanību var tikai ar spīguļiem un kaisli. Krievu vīriešos, līdzīgi kā sievietēs, arī vērojams iekšējās kultūras trūkums. Tāpēc viņiem, lai pamanītu sievieti, vajag, lai viņa mirdz kā luksofors. O, sarkans! Dzeltens! Zaļš! To viņi saprot un uzreiz pamana.
Jūs esat nesaudzīgs pret savas nācijas brāļiem.
Redziet, jums vajag, lai vīrietis "pārkož" jūsu dvēseli, iekšējo skaistumu. Es tieši par jums personīgi tagad runāju. Bet krievu sieviete uz šo interviju būtu atnākusi ar pliku vēderu, augstpapēžu kurpēs, mākslīgiem nagiem, silikona krūtīm, platīnblondiem matiem un ar spīdumiem uz apģērba. Ko teiktu krievu vīrietis par to? Lūk, mana Bārbija, viņš sajūsmināts iesauktos.
Krievijā uz jums laikam pamatīgi apvainojušies.
Nē, ziniet, tieši uzlabojuši savu ārējo izskatu. Tā nevar ģērbties, es mācu. Tā ir atbilstoši tikai tad, ja esat prostitūta. Jo augstāki kurpju papēži, jo zemāks intelekts.
Nu labi, bet par visu krievu sieviešu stilu tomēr nevar teikt tik iznīcinoši. Vai tiešām arī pret Dašas Žukovas stilu jums ir pretenzijas?
Daša Žukova ir miljonāra Abramoviča mīļākā. Viņa dzīvo ar neierobežotu budžetu. Tāpēc viņa nevar būt labs piemērs. Kā piemērs viņa varētu būt — kā labi izskatīties, ja tev kontā ir miljoni.
Daudzas miljonāru kundzes mēdz ģērbties pavisam bezjēdzīgi. Arī Latvijā mums tādu piemēru netrūkst.
Nu... Par Dašu Žukovu runājot, varbūt spīdumi un pliks vēders Abramoviču neuzrunāja? Tāpēc viņai nācās sevi pasniegt citādi. Katrā ziņā esmu daudz piestrādājis, lai krievu sievietes izskatītos labāk. Es vienmēr viņām atgādinu: paskatieties spogulī! Netaisiet no sevis klaunu!
Ko teiksiet par mūsdienu stila ikonām, kurām cenšas līdzināties puse pasaules, aizmirstot par savu individualitāti?
Termins "stila ikona" parādījās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Grēta Garbo, Marlēne Dītriha, Odrija Hepberna, Žaklīna Kenedija, princese Diāna. Tagad Madonna.
...un Parisa Hiltone. Pusaudzes kā trakas grib viņai līdzināties.
Viņa ir mirkļa zvaigzne. Jauniņa, smukiņa, vieglprātīga un bagāta. Tikko novecos, ar viņas slavu būs cauri. Vai atceraties Moniku Levinsku? Viņa bija tīri tā neko, vai ne? Par viņu rakstīja avīzes. Ar viņas izskata pētīšanu visi bija kā apmāti. Un tagad? Kāds viņu atceras? Ilgtermiņā vērtība ir tikai mākslai. Dzīve ir īsa, māksla ir mūžīga — teica romieši. Es pievienojos. Paskatieties apkārt (rāda uz modeļiem) — visas sievietes, kurām piederēja šīs kleitas, bija sava laika zvaigznes. Ietekmīgas XIX gadsimta augstākās sabiedrības dāmas. Kurš viņas tagad zina un atceras?
Ko jūs domājat par sievietēm, kuras gāž apkārt Luis Vuitton veikalu Elizejas laukos?
Pārsvarā to gāž apkārt japānietes. Šis zīmols japāņiem ir fetišs. Tāpēc ka Luis Vuitton logo ir mazs ziediņš japāņu stilā — viņus tas uzrunā zemapziņas līmenī.
Vispār jau man vienalga. Mans uzdevums nav būt par cerberu un brēkt: to nepērciet, tas ir bezgaumīgi! Pērciet to — tas ir vērtīgi! Es ļauju cilvēkiem dzīvot, kā viņi vēlas. Tikai cenšos parādīt, ka pasaulē ir arī cita estētika.
Ko par jums stāsta jūsu paša stils?
(Negribīgi.) Man ir grūti, jo televīzijas raidījuma Prigovor modi* dēļ, ko vadu, tagad mani Krievijā zina katrs. Kad eju pa ielu — ne tikai Maskavā, arī Rīgā —, birst komplimenti un man lūdz autogrāfus. Esmu sācis ģērbties neuzkrītošāk, lai uz mani tā neskatītos. Skatās uz apaviem, somu, zobiem, nagiem, grumbām, matiem. Uz ielas vairs nevaru atļauties pat saldējumu apēst.
Vai, izvēloties draugus, skatāties uz stilu, vai tomēr ir tādi, kuriem ar to ir slikti?
Nē, tādu draugu man nav. Es izvēlos cilvēkus ar interesantu intelektu. Tādus, kuru intereses vērstas uz man tuvām tēmām. Fiziķus, ķīmiķus ne, jo man nav šādu zināšanu. Mīlu poliglotus, glezniecības, modes, vēstures entuziastus. Tādus, kuriem patīk dzīvnieki, ziedi un ceļot.
Decembrī Parīzē Palais Garnier būs Djagiļeva Ballets Russes pirmizrāde — atjaunojums, kas pirms simt gadiem franču modē ieviesa nozīmīgas pārmaiņas. Frančus fascinēja Baksta, Benuā scenogrāfija un tērpi, ko viņi ieraudzīja baleta viesizrādēs Parīzē. Vai apmeklēsiet šo izrādi?
(Ieinteresēti.) Djagiļeva Ballets Russes simtgadei par godu es tikko uztaisīju izstādi Tokijā. Tā bija ļoti veiksmīga. Par izrādi — nu, protams, es to apmeklēšu. Jūs vaicājāt, vai kas līdzīgs krievu kultūras ietekmes ziņā uz starptautisko (franču) publiku varētu atkārtoties. Var, bet šeit ir nianses. Djagiļevs Ballets Russes izrādīja 20 gadu. Nevar kaut ko parādīt un gaidīt, nu kā, vai jūs tas ietekmēja? Līdzīgi ar manu darbu: viena izstāde aiz muguras, un es jau domāju par nākamo. Nozīmīgu ietekmi jebkurā mākslas jomā var panākt tikai ar ilgstošu darbu.
*Modes tiesa (krievu val.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.